Katrīna Puriņa-Liberte: Man ir pārliecība, ka bērnus nevajag audzināt, viņus vajag mīlēt
Šī būs saruna par sapņu piepildīšanu un nepadošanos, arī par draudzību un mīlestību. Katrīna Puriņa-Liberte, būdama divu bērnu mamma un spītējot citu priekšstatiem par sevi, pirms trim gadiem kļuva par ārsti. Viņa par sievietes veselību runā ne tikai ārsta kabinetā, bet arī publiskajā telpā, aicinot mūs rūpēties par sevi jau tagad.
Foto: Liene Pētersone. Stils: Laila Trilopa
Ar Katrīnu esam pazīstamas jau sen. Tikušās gan intervijās, gan personiskajā dzīvē. Pirms astoņiem gadiem viņa bija mana dūla un palīdzēja nākt pasaulē manam dēlam. Tāpēc šī nebūs divu svešinieču saruna.
Skatoties Grejas anatomiju, man vīrs reiz pajautāja – vai tiešām slimnīcā visi viens ar otru guļ?
To, ka Katrīna spēj būt ļoti dažāda, es sapratu tieši tad, kad iepazinos ar viņu kā ar profesionāli. No dzirksteļojošās, smejošās, dzīvespriecīgās būtnes, kurai patīk mode, opera, ceļojumi uz Parīzi un ballītes ar dejām, viņa pārtapa citā – sazemētā, fokusētā, ar patiesu vēlmi un spēju iedziļināties un palīdzēt. Kā šīs visas Katrīnas satiekas vienā dzīvē?
– Saki, cik ļoti populārie medicīnas seriāli atbilst realitātei par ārstu ikdienu?
– Skatoties Grejas anatomiju, man vīrs reiz pajautāja – vai tiešām slimnīcā visi viens ar otru guļ? Es teicu – mīļais, par mūsu nodaļu tu vari neuztraukties, jo šeit strādā tikai sievietes! (Smejas.) Bet vispār man patīk medicīnas seriāli, tie ir ļoti iedvesmojoši, un sevišķi man patīk, ka tajos parādītas attiecības starp ārstiem, draudzības, kas izveidojas.
– Tu esi pabeigusi medicīnas studijas un tagad esi ārste rezidente. Pastāsti, ko tas īsti nozīmē!
– Jā, esmu ārste rezidente ginekoloģijā un dzemdniecībā, šis ir mans trešais rezidentūras gads no pieciem. Studijās esam apguvuši ārsta profesiju, bet rezidentūrā mācāmies un iegūstam prasmes izvēlētajā specializācijā sertificēta ārsta uzraudzībā. Būtībā rezidentūra ir gan mācības, gan arī darbs, par ko saņemam algu.
Latvijas medicīnā rezidentiem ir ļoti liela loma, jo pārsvarā viņi strādā lielajos stacionāros. Daļa pēc rezidentūras aiziet uz ambulatoro sektoru, jo tur labāk maksā un piecos gados nakts dežūrās esi tā izdedzis, ka vairs negribi palikt stacionārā.
– Tu jau zini, ko darīsi pēc rezidentūras?
– Šobrīd vēl meklēju savu ceļu, jo ginekoloģijā man patīk viss. Kļūt par ārsti bija mans sapnis, esmu to piepildījusi, tagad ir nākamais sapnis – kļūt par sertificētu ginekoloģi, un man ir jāizvēlas, kam veltīšu savu dzīvi – operatīvajai ginekoloģijai, dzemdniecībai, akadēmiskajam darbam vai ambulatorajam sektoram.
