Kaspars Aleksandrs Irbe – viņš savu seksualitāti slēpa visu dzīvi, aprakstot to dienasgrāmatās

Iespējams, viņš vienīgais PSRS un Austrumeiropā padomju okupācijas laikā dienasgrāmatā atainoja homoseksuālas attiecības.

Unikāls atradums 

Bija patīkama karsta diena, debess segas apklāta mirdzēja blāva saule. Ļoti jauki vēsajā jūrā izpeldējos. Cilvēki bauda kaili jauko laiku, peldes. Iznācis no jūras, ieraudzīju zilā, plašā peldmētelī skrienam man zināmo K. Z. sarkaniem matiem, uz mani skatāmies un gaidām. Ar to iepazinos jūnijā, sezonu atklājot, un visu laiku izvairījos, jo tas man kaut kādā veidā nepatika. Tā nav peļama persona, ļoti pieklājīgs, labs un inteliģents. Tagad man patika labāk un devu tam vieglu mājienu. Sekoja man kalnā pie baltā pagraba. Nogājām krūmainajā lejā, kur redzēju vasarā jauko pārīti, paklāju skaisto senlaicīgā auduma sedziņu. Tad nometām biksītes, bijām gluži kaili. Izjuta lielu baudu, kaisli, saķēra un žņaudza manas ziedošās krūtis. Un sadistiski stipri iekodās kaklā orgasma laikā. Varbūt, ka pietiek, jo bieži redzu sabiedrībā ar bērniem, kas izskatās pēc ģimenes. Atvadoties mani glāstīja un teica, cik es labs. Teica, ka braucot prom. Tā tomēr nav netiklība. Zinu, cik mokošas var būt dažādas iegribas, tās grauj nervus, cilvēku, ja nerod apmierinājumu. Tās var sagādāt bezgala mokas un sagraut dzīvi. Liela daļa gan arī palaižas palaidnībai, izlaidībai, kas var notikt visos mīlas (seksualitātes) veidos. Pašā būtībā tomēr tur nekā nosodoša nav. Ir tā veidota cilvēka dvēsele, ka visas tās dziņas prasa apmierinājumu. Daudz taisnības Freidam. Cilvēkā ir gaišā un tumšā puse. Tās cīnās. Jācenšas iegrožot iegribas tomēr ir. Izpeldējos vēlreiz un norīvējos, izmasējos. Drusku atgūlos baltajās smiltīs. Turpat gulēja kāds kails brūns, patīkams vīrietis, lasīja grāmatu. Tas no pretī esošās Augstākās Izglītības ministrijas atpūtas nama. Tagad redzu, ka ir arī inteliģenti mūsu ļaudīm līdzīgi Krievijas lielajās pilsētās. (20.08.1948.)

Jūrmalnieka Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas ļauj ceļot laikā, ieskatīties gan personiskos, gan vēsturiskos notikumos Ulmaņa laikā, okupācijas gados un atjaunotajā Latvijā. Irbe bija aktīvs politisko, kultūras un sociālo procesu vērotājs. Dienasgrāmatās ir aprakstītas sarunas ar sastaptiem cilvēkiem, gadalaiku maiņas, veikalu piedāvājums, operas un baleta izrāžu recenzijas, sadzīves apstākļi. Iespējams, viņš vienīgais PSRS un Austrumeiropā padomju okupācijas laikā dienasgrāmatā atainoja homoseksuālas attiecības un caur lūriķa binokļa aci – heteroseksuāļu mīlēšanos jūrmalas kāpās. Dienasgrāmatas ir aizraujoša lasāmviela ikvienam, kuru interesē kultūra, vēsture, dažādu laikmetu politiskais konteksts. 

Pašlaik Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas ir digitalizētas, tās atrodas Latviešu folkloras krātuves Autobiogrāfiju kolekcijā. Unikālais materiāls dienasgaismu ieraudzīja, pateicoties šo dienasgrāmatu mantiniekam vēsturniekam Aināram Radovicam un Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta vēsturniecei pētniecei Inetai Lipšai. 

Irbes tēvs bija zvejnieks. Viņš smagi strādāja, bija raupjš vecis, kas nevienu laipnu vārdu dēlam un sievai neatrada.

Debesīs ierakstīts ceļš

«Ceļš, kā es ienācu Kaspara Aleksandra Irbes mājā Dubultos, ir debesīs ierakstīts,» stāsta vēsturnieks Ainārs Radovics. «Latvijas Universitātē studēju vēsturi, un kursabiedrs, kuram Mellužos bija radi, ieteica apciemot vientuļu vīru Jūrmalā. Viņam savukārt bija attāls radinieks Kaspars Aleksandrs Irbe. Abi bija runājuši, ka ir vientuļi, abiem ir mājas, bet nav, kam tās norakstīt. Kad apciemoju Irbi, viņš atcerējās, ka kopā ar manu tēvu mācījies Jūrmalas ģimnāzijā. Soli pa solim iedraudzējāmies, un viņš jautāja, vai es negribu viņu ņemt apgādībā. Piekritu, un mēs noslēdzām testamenta līgumu. Sešus gadus es katru nedēļu braucu pie viņa, nesu malku, ūdeni, pārtiku, palīdzēju uzturēt māju kārtībā. Mūža beigās Irbem vienu aci izoperēja, ielika acs protēzi, bet citādi viņš bija vīrs kā ozols.