Kārlis Rācenis: jaunās paaudzes ārsts no Netīrās zonas
Par KĀRLI RĀCENI joprojām saka – jaunais ārsts. Bet tas vairs nenozīmē – jauniņais un bailīgais, kurš tikko ienācis pa durvīm un kuru var stumdīt. Viņš ir tas jaunais vējš, svaigais Eiropas gaiss, pēc kura mēs Latvijā gadiem ilgojāmies. Kārlis Rācenis ir spilgts Latvijas jauno ārstu paaudzes pārstāvis. Ar lielisku, ārzemēs papildinātu izglītību, plašu skatījumu, kritisku prātu, dedzīgs un vienlaikus ļoti cilvēcīgs. Viņam ir tikai trīsdesmit. Un jau tik daudz titulu – labākais, galvenais, pirmais.
Foto: Andrejs Nikiforovs. Stils: Līga Vekmane
Viņš ir stāvējis kolēģu pulka pirmajās rindās kā Jauno ārstu asociācijas vadītājs, pieprasot algas paaugstinājumu rezidentiem. Viņš lasa lekcijas medicīnas studentiem. Viņš vada vienu no Covid-19 nodaļām Paula Stradiņa Klīniskajā universitātes slimnīcā. Vēl Kārlis teic, ka no Latvijas brauktu prom tikai tad, ja šī valsts vairs neeksistētu.
Jo smagāka medicīnas nozare, jo komunikācija skarbāka… Humors ir melnāks, ciniskāks.
– Tu atbrauci no slimnīcas? No jaunās Covid-19 nodaļas, ko redzējām LTV filmā Netīrā zona?
– Taisnā ceļā no slimnīcas, jā. Mana nodaļa ir sadalīta divās daļās – vīrusa skartā, ko iegājies saukt par netīro, un tīrā. Mums nodaļā ir 38 pacienti un desmit ārsti. Kad tikko aizbraucu, strādāt palika septiņi kolēģi.
– Kāda bija šodiena?
– Laba. Tādā ziņā, ka mēs esam iestrādājušies. Mēs esam pilotprojekts – izteikti jauno ārstu nodaļa. Arī kā virsārsts es esmu jauns. Mums ir līdzīgs modelis, kā strādā Amerikā, arī Vācijā, Vīnē, Šveicē, kur pats esmu stažējies. Un es gribētu teikt, ka mēs ne par mata tiesu nestrādājam sliktāk kā ārzemēs.
– TV sižetā tev izlauzās: «Ja neticat vīrusam, atnāciet pastrādāt uz kovida nodaļu!» Jūs tiešām skeptiķus laistu iekšā?
– Tā bija mana kļūda, ko es rūgti nožēloju. Tas radīja problēmas slimnīcai, es atvainojos par to kolēģiem. Marginālas personības, nekārtību cēlāji sūtīja CV, lai laiž viņus strādāt par sanitāriem, un kolēģiem ar šiem jocīgajiem tipiem bija jātiek galā. Protams, ka mēs nevienu no ielas nodaļā nelaidīsim. Palātās ir slimi cilvēki, kuri cīnās par dzīvību. Tas nav joks. Mēs tur nevaram vest ekskursantus. Tāpēc jau slimnīcā bez medicīniskās izglītības tu nedrīksti pat grīdu mazgāt, jo kaut ko salaist grīstē var ļoti ātri.
Parasti esmu savaldīgs, bet toreiz tas teikums paspruka. Aizsvilos, jo brīžam esmu ļoti piekusis. Es kovida realitāti redzu katru dienu. Šodien mums nodaļā nomira divi cilvēki, jaunāki par četrdesmit gadiem. Mēs darījām pilnīgi visu, ko varējām. Viņi bija reanimācijā pie modernākajiem aparātiem, saņēma pasaules līmeņa terapiju. Bet neizturēja. Jā, abiem bija blakus slimības, bet tiešais nāves cēlonis bija kovids. Ja viņiem šī vīrusa nebūtu, viņi joprojām būtu dzīvi. Tāpēc, ja kāds sāk teikt, ka kovids ir izdomāts, tad man ir jāsaķer galva.
Ja kādu patiesi interesē, kas notiek kovida nodaļās, filma Netīrā zona to gana patiesi parādīja. Man tikai mazliet žēl, ka filmā vairāk netika uzsvērts māsu darbs, jo uz viņu pleciem ir smaga nasta.
Šādu muļķību otrreiz vairs nepateikšu. Tās rupjības, ko man sociālajos tīklos raksta, mani neuztrauc, man ir neērti kolēģu priekšā, ka radīju viņiem papildu stresu.
