Kārina Pētersone: Vecāki mani neaudzināja, es vienkārši piedalījos viņu ļoti dažādajā un sarežģītajā dzīvē
Tulkotāja, kādreizējā kultūras ministre KĀRINA PĒTERSONE zina, ko nozīmē traģiski zaudējumi, taču tas dzīvi un cilvēkus licis novērtēt vēl vairāk. Ar dzelžainu gribasspēku savu dzīvi strukturēt, lai it visam atrastu laiku.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva (Liene Pētersone)
1.
Mēs katrs šai pasaulē ienākam jau kā noformējušās personības ar savu atšķirīgu izturēšanos un rakstura iezīmēm.
Cik vien sevi atceros, vienmēr esmu bijusi sakniebtām lūpām, skaidri zinot, ko vēlos. Mana mamma kādreiz vai no ādas varēja lēkt ārā – kā bērns biju ļoti spītīga. Neniķojos, nerunāju pretī, tikai konsekventi uz visu atbildēju: «Paldies, nē!»
Kad mani vecāki traģiski gāja bojā, neilgi pēc tam man piedāvāja kļūt par kultūras ministri. Psiholoģiski tas bija ārkārtīgi grūts laiks, un būtībā darbs mani izglāba.
Mans tēvs (leģendārais režisors Pēteris Pētersons – aut.) pēc dabas bija ļoti ekspansīvs, kritiskos brīžos viņa emocijas gāja pa gaisu. Man ir pilnīgi pretēji – sarežģītās situācijās pakļauju sevi dzelžainai kontrolei un rīcībai. Kā ir labāk, nezinu. Tuvi cilvēki man ir teikuši, ka ar mani mēdz būt grūti, jo esmu ļoti ieturēta un disciplinēta. Bērni ir atzinuši, ka ir vēlējušies augt brīvākos apstākļos. Nekas nav vērtējams viennozīmīgi, jo katrs bērns ir atšķirīgs: vienam mana savaldība ir bijusi kā atbalsts, citam tā likusi iekšējo nedrošību izjust vēl asāk… Cilvēku raksturi un reakcijas ir tik dažādas…
2.
Esmu gājusi pret likteni, pret vecāku padomiem: nespēju pieņemt neko, kas nāk uzspiesti.
Nevaru sacīt, ka neesmu piemērojusies dzīves diktātam, tomēr vispirms esmu mēģinājusi ar likteni strīdēties un īstenot savu sākotnējo ieceri. Reizēm cīņā vinnēju, reizēm man ir bijis jāpiekāpjas.
Bērnībā un pusaudžu gados man tika dota ļoti liela brīvība, vecāki mani neierobežoja. Vienīgi, kad runa bija par profesijas izvēli, tēvs ļoti stingri neieteica stāties teātra fakultātē. Viņš pazina manu dabu.
