Kādreizējā TV un radio personība Agnese Vārpiņa: Par mīlestību nav jācīnās

Pieturzīmes

•Dzimusi un augusi Cēsīs.
•Latvijas Universitātē ieguvusi bakalaura grādu komunikācijas zinātnē.
•Medijos strādā kopš 16 gadu vecuma un uzskata, ka toreiz lielākais motivators bija pieredzējušāko kolēģu lielā uzticēšanās – ka tavām spējām vienkārši notic. 
•Sākusi Cēsu Radio 3, pēc tam Latvijas Radio, bijusi viena no tām, kas Latvijā ieviesa raidījuma Bez tabu ideju, strādājusi analītiskajā raidījumā Nedēļa, saņemta mediju balva par labāko rīta raidījumu Radio SWH, strādājusi pie vairāku raidījumu producēšanas, ilgu laiku bijusi TV3 ziņu veidotāja un ētera personība.
•Daudzus gadus bijusi radio dīdžeja un arī savulaik spēlējusi dejas. Mūzika, kas pašu uzrunā vienmēr – Cocteau Twins.
•Divu bērnu – Ričarda un Anetes – mamma.
•Ir attiecībās.

Šī ir pirmā lielā Agneses Vārpiņas intervija pēc astoņiem gadiem. Pa šo laiku viņa vēlreiz kļuvusi par mammu un satikusi savu «karogvīru» (tā tēti Andri sauc mazā Anete, nespējot vēl izrunāt vārdu karavīrs), kuru sargā no publiskas uzmanības, jo, kā mēdz teikt, laime mīlot klusumu. Agnese arī aizgājusi no darba televīzijā un pieņēmusi piedāvājumu strādāt sabiedrisko attiecību jomā kā vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra padomniece, šajā amatā piedzīvojot arī ministra demisionēšanu. 
Tas, ko jūs par Agnesi, visticamāk, nezināt, – ka viņa arī ļoti skaisti raksta. Un viņai ir fantastiska humora izjūta. Mēs esam studiju biedres, kas nu satikušās intervijā. 

– Tātad te nu mēs esam satikušās pēc divdesmit gadiem… Izklausās, it kā mums būtu ap septiņdesmit. 
– Bet nu jāatzīst, neesam vairs pirmā svaiguma…

– To rakstīsim?
– Var rakstīt, tā taču ir. Man uz dzimšanas dienas tortes bija šokolādes uzraksts 18 ar 23 gadu pieredzi!

– Tomēr atzīsti, mēs joprojām tīri labi izskatāmies! Kurš tad cits to pateiks, ja ne mēs pašas!
– Nū-ū-ū… Tagad tāds laiks un iespējas, kad visi izskatās arvien labāk. Runājot par to pirmo svaigumu, atceros, kad sāku strādāt Latvijas Radio, biju ziņu redaktore un reportāžas tika veidotas uz magnetafona ruļļiem.

Daudz kur pietrūcis drosmes vai ambīciju, bijis pārlieku liels naivums un uzticēšanās, taču viss pieredzētais mani atvedis tur, kur esmu šobrīd.

Vakara ziņām vajadzēja sagatavot īsāku ziņu izlaidumu nekā dienas ziņām, un tad ar šķērītēm griezām laukā vārdiņus un līmējām lenti atkal kopā. Iedomājies! Kā šodien kādam komunikācijas studentam to izstāstīt, ka mēs piedzīvojām tādus laikus? Tie, kas piedzima deviņdesmito beigās, kad studējām, tagad jau ir mūsu darba kolēģi. Nu tad tā labi saproti, cik ļoti sen tas bija un kā gājis laiks, kopš mēs ar tevi satikāmies žurnālistu pirmajā kursā.

– Lasītāji tevi atceras kā žurnālisti, ziņu cilvēku, televīzijas diktori, un tad tu pēkšņi pazudi no ekrāniem. Televīzijas cilvēkiem tas varētu būt grūts lēmums, jo ēters esot kā narkotikas.