Kādreizējā politiķe Kārina Pētersone: Visvairāk man līdzi nāk brālīša nāve

Pieturzīmes

• Dzimusi 1954. gada 19. septembrī. 
• Tēvs – pazīstamais dramaturgs un režisors Pēteris Pētersons jeb Runcis, mamma Eleonora.
• Absolvējusi LU Svešvalodu fakultātes Angļu filoloģijas nodaļu, pēc tam arī aspirantūru. 
• No 1991. līdz 1997. gadam politiķa Anatolija Gorbunova palīdze (dažādos viņa amatos), vēlāk padomniece.
• Bijusi kultūras ministre, Saeimas un Rīgas domes deputāte, partijas Latvijas ceļš valdes locekle, Parex bankas padomes locekle, Latvijas Institūta direktore. 
• Pašlaik – LNB Atbalsta biedrības direktore.
• Patīk adīt, tamborēt, strādāt savā dārzā. 
• Laulībā ar tulkotāju un dramaturgu Raimondu Auškāpu dzimuši trīs bērni: Auce, Dāvis un Toms. 

Žurnāliste no The Washington Post gribēja interviju ar OMON. Es to sarunāju…

– Daudzi gribējuši rakstīt grāmatu par Anatoliju Gorbunovu, bet viņš vairākkārt atteicies. Taču jums sanāca… 
– Anatolija interesantais politiskais mūžs pelnījis atskatu. Man arī gribējās – nezinu, vai tas izdevies, – atminēt fenomenu, kāpēc viņš bija cilvēku tik ļoti mīlēts. Vēl gribējās parādīt, cik titānisku darbu izdarīja tā laika Augstākā padome. Un viss tā labi sakrita. Proti, Jāņa Streiča māsas dēls Jānis Krēvics veidoja dokumentālo filmu par Anatoliju, un Streičs piekrita šai filmā būt par moderatoru, padarīt Anatoliju runīgāku. Pēc filmas uzņemšanas abi kungi pasēdēja, parunāja. Noklausījies stāstus, Jānis teicis: par to taču jāraksta! Un Anatolijs piekritis – ar nosacījumu, ka bez Kārinas to nevarot darīt. Grāmatas konceptu izstrādājām trijatā – es, Jānis un žurnāliste Ilze Būmane. Kopumā intervējām aptuveni piecdesmit cilvēku. Pusotra gada konspektēju visu, ko Anatolijs jebkad teicis un kas varētu noderēt grāmatas tapšanā, un vēlāk to kompilēju ar Ilzes savākto materiālu. 

– Bijāt Gorbunova kunga palīdze. Kā notika jūsu satikšanās? 
– Par savu dzīvi grasos rakstīt grāmatu, kaut kas jāatstāj arī tai (smejas). Nebiju tautfrontiete, jo man bija mazi bērni. Taču jutu, ka ar savu valodas prasmi varētu kaut ko darīt lietas labā. Ar kolēģiem ārvalstu žurnālistiem tulkojām Tautas frontes pirmo un otro kongresu. Barikāžu laikā tulkoju ārzemju žurnālistiem. 

– Piedzīvojāt arī riskantas epizodes…
– Otrajā dienā pēc apšaudes mani piestiprināja kādai žurnālistei no The Washington Post. Viņa gribēja arī interviju ar OMON. Es to sarunāju… Četros radio ziņoja, ka bāzē kāds nošauts, mēs ieradāmies piecos un redzējām, ka lielajā zālē tikko izmazgāta grīda… Mūs ieveda kādā blakustelpā, kur atradās Meļņiks ar savu vietnieku. Abiem rokās bija īsstobra automātiskais ierocis, un viņi abi visu sarunas laiku to nervozi kratīja – acīmredzot bija pārguruši. Toreiz tas šķita normāli, bet tagad stāstot pārņem pilnīgi sirreāla sajūta. 

Jā, bet atgriežoties pie Augstākās padomes… Tūlīt svinēsim 4. maiju. Tieši šai datumā pirmo reizi tur nokļuvu. Atceros, šai dienā tur valdīja pilnīgs haoss un liels stress – knapi varēju dzirdēt un iztulkot to, kas notiek zālē. Nākamā gada februārī mani atkal uzaicināja uz Augstāko padomi, jo kāds no tulkiem bija saslimis. Izrādījās, man bija jātulko Dānijas parlamenta prezidijam. Kad pienāca ielūgums no Dānijas karalienes un Folketinga uz Ziemeļu padomes sēdi, kur bija paredzēts skatīt Baltijas jautājumu, Gorbunovs bija teicis, lai par tulku aicinot to būtni, kas jau tulkojusi dāņiem. Vārdu sakot, tāds pelnrušķītes stāsts. Sāku tulkot arvien biežāk, darba kļuva arvien vairāk, un tā es kļuvu par Augstākās padomes darbinieci. 

Pamanīju, ka zem dokumentiem ir pistole. Viņš pateica īsi: bez cīņas es nepadošos.

– Tur strādājot, piedzīvojāt puču. 
– Tai dienā darbā spriedze bija ļoti liela. Kopā ar citiem kolēģiem naktis pārsvarā pavadīju Augstākajā padomē. Deputāti tur bija, lai gadījumā, ja ir ārkārtēja situācija un steidzami nepieciešams pieņemt kādu lēmumu, būtu kvorums. Ik pēc stundas iegāju pie Anatolija, ienesu tēju, kaut ko pajautāju.