Kā iemācīties atpazīt un vadīt savas dusmas? Skaidro ārste psihoterapeite Agnese Sperga
Karš ienācis mūsu dzīvē arī emocionāli, uzjundot ļoti dažādas, nereti pat grūti noformulējamas izjūtas. Arī dusmas un agresiju. Tas ir dabiski un pilnīgi saprotami. Tomēr miers sākas ne tikai politiķu sarunās un parakstītajos dokumentos, bet arī mūsu katra psiholoģiskajā noturībā un briedumā.
Foto: Shutterstock
Buda ir teicis – turēt sevī dusmas ir kā satvert rokās karstu ogli ar nolūku mest to kādam citam; tas, kurš apdedzinās, esi tu pats. Tomēr vienlaikus dusmas ir arī normāla, dabiska emocija, tās spēj būt palīdzošas un konstruktīvus risinājumus raisošas. Kā iemācīties atpazīt un vadīt savas dusmas?
Konsultē
AGNESE SPERGA,
ārste psihoterapeite
Kāpēc dusmām ir būtiska nozīme?
• Fizioloģiski – dusmojoties aktivizējas simpātiskā nervu sistēma (automātiskās nervu sistēmas daļa, kas nav pakļauta gribai), kas sagatavo organismu cīņai. Tiek inervēti gandrīz visi ķermeņa orgāni. Paātrinās sirdsdarbība, elpošana, paaugstinās asinsspiediens, pastiprinās asiņu pieplūšana skeleta muskulatūrai, virsnieres izdala stresa hormonus – adrenalīnu un kortizolu.
• Evolucionāri – dusmas palīdz izdzīvot apdraudošās situācijās un pielāgoties jauniem apstākļiem. Arī mūsu priekštečiem dusmas vairoja spēju cīnīties par savu pastāvēšanu, aizsargāt sevi, savus bērnus, tuvākos, teritoriju.
• Sociāli – dusmu iespaidā kļūstam vitālāki, konkurētspējīgāki, tādējādi spējam nodrošināt pēc iespējas kvalitatīvākus dzīves apstākļus gan sev, gan ģimenei. Ar dusmu palīdzību labāk iepazīstam sevi un citus. Jo skaidrāk, tiešāk un saprotamāk ikdienā runājam par savām vēlmēm, vajadzībām un gaidām, jo atklātākas un kvalitatīvākas ir savstarpējās attiecības – jebkurā dzīves jomā.
Dusmīgs cilvēks ir vitāls, enerģijas pilns, gatavs stāties pretī izaicinājumiem.
Cilvēka pamatemocijas (dusmas, skumjas, bailes, prieks, pārsteigums un riebums) ir ģenētiski noteiktas neiromodulatoru reakcijas, kas izraisa instinktīvas darbības. Tās palīdz adaptēties jauniem apstākļiem, situācijām, videi, līdz ar to apgādā mūs ar spēju veiksmīgāk izdzīvot. Piemēram, redzot niknu dzīvnieku, kurš skrien virsū, pārņem bailes, tāpēc izvēlamies bēgt un patverties drošā vietā. Apdraudējums rada arī dusmas, stāsta ārste psihoterapeite Agnese Sperga: «Tas var būt apdraudējums mūsu un mūsu tuvinieku dzīvībai un veselībai, pašapziņai, arī brīvībai, kad kāds mēģina kontrolēt un pārkāpt mūsu personīgās robežas. Piemēram, nerespektē privātumu, izdara izvēles mūsu vietā, uzspiež savus spriedumus, gaumi vai konkrētu rīcību, liek pakļauties. Nereti tas notiek, izmantojot pasīvās agresijas paņēmienus, piemēram, vīrs nepiekrīt doties uz ballīti, un sieva par to pusi dienas ar viņu nerunā. Dusmas bieži vien ir kā pavadošā reakcija citām izjūtām – bailēm, aizvainojumam, kaunam, skumjām, bezspēcības izjūtai – un liecina par neapmierinātām vēlmēm, īpaši partnerattiecībās.»
Labās un sliktās dusmas
Dusmās ir daudz laba – tās pasargā cilvēka psihi no citām sāpīgām izjūtām, palīdz pārvarēt šķēršļus, nosargāt un atgūt brīvību, pašnoteikšanos un autonomiju.
