Justīnes stāsts par dzīvi nedzirdīgo ģimenē: Manos sapņos mamma runā…
Kad viņa piedzima, visi pieņēma, ka meitenīte ir nedzirdīga. Patiesībā tas arī nebūtu nekāds brīnums, jo Justīnes Smuļkēvičas mamma nedzird, tētis nedzird, visa radu saime ir nedzirdīga – vecmamma, vectēvs, tantes, brālēni un māsīcas. Bet Justīne un viņas māsa Laura dzird. Ne velti mamma abas meitas sauc par Dieva dāvanām.
Foto: Matīss Markovskis
Justīne ik pa laikam atkal un atkal pasaka: «Es kā nedzirdīgā.» Tad viņa smiedamās labo pati sevi: «Dzirdēji – es atkal tā teicu!?» Justīne jau kopš dzimšanas nedzirdīgo pasaulē ir īsti un dziļi – līdz dzimtas sakņu galiņiem: «Asociēju sevi ar nedzirdīgajiem, jo nāku no šīs vides. Tā ir cita pasaule, esmu tajā un zinu, ko vajag gan maniem radiem, gan nedzirdīgajiem bērniem, ar kuriem ikdienā satiekos darbā Rīgas Ēbelmuižas pamatskolā.»
Justīne dzird!
Justīnes pirmā valoda ir zīmju valoda. Viņas mamma Skaidrīte Baure meitai runāt iemācīt nevarēja. Būdama nedzirdīga, Skaidrīte arī nerunā, turklāt diezgan ilgi bija pārliecināta, ka meitiņa nedzird. Arī dakteri tolaik uzreiz nolēma – ja nedzird mamma un tētis, visticamāk, nedzird arī bērns.
Dažreiz man tik ļoti, ļoti gribētos, lai viņa dzird, bet mamma dzird un runā tikai manos sapņos…
Skaidrītei ir pat ārstu izsniegta ārsta izziņa, ka Justīne nedzird! Meitene jau staigāja, kad mamma saprata – meita tomēr ir dzirdīga. Mazā rādīja uz loga pusi, mamma paskatījās un redzēja – tur rej suns.
Tas bija liels prieks un pārsteigums – Justīne dzird! Tomēr mamma ar viņu varēja turpināt sazināties tikai zīmju valodā.
