Juris Cālītis: Būtu ļoti ironiski, ja mans mūžs arī noslēgtos karā
«Es nezinu, kāpēc man dzīvē dota tāda laime,» saka Juris Cālītis. «Varu par to tikai pateikties Dievam.»
Foto: Natalia Golubova
Pelēkā rudens dienā mūsu izdevniecības vārtiņu priekšā apstājas Bolt taksītis. Pēc mirkļa tam aiz muguras jau dusmīgi signalizē lielāks pelēks auto. No taksometra izkāpj sirms kungs un, rāmi smaidot, lēnā solī ienāk pa vārtiņiem.
Savā dzīvē viņš ir pieredzējis visu. Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks un Latvijas lepnums. Apmētāts ar mēsliem arī vārda tiešā nozīmē – 2006. gadā Rīgas praida laikā pēc dievkalpojuma vadīšanas Anglikāņu baznīcā. Un pēc tam pārnestā – svītrojot no Latvijas luterāņu mācītāju saraksta.
Tajā reizē es satiku arī pazīstamu luterāņu mācītāju, kurš teica: «Es gribētu paņemt nazi un iedurt tev krūtīs!»
Par notikušo pie Anglikāņu baznīcas viņš saka: «Cilvēciski, protams, bija šoks. Jo vairāk tāpēc, ka metēji jau nebija nekādi salašņas, bet gan ticīgi cilvēki un darīja to savas ticības vārdā. Baznīcu bija ielenkuši ļoti naidīgi noskaņoti cilvēki, draudot man noraut rokas, kājas un arī galvu. Bet mani sargāja ļoti spēcīgu un pašaizliedzīgu militāru sargu rinda un novērsa manu iespējamo bojāeju. Tajā reizē es satiku arī pazīstamu luterāņu mācītāju, kurš teica: «Es gribētu paņemt nazi un iedurt tev krūtīs!» Es saprotu dusmas, naidu, saprotu, ka ir atšķirīgi ieskati un ka mēs nespējam savaldīties… Bet mācītājs, kurš saka, ka gribētu mani uz vietas nogalināt? Man ir grūti stādīties priekšā, ko viņš mācītu savai draudzei? Kas būtu tā mācība, ar ko viņš draudzi paceltu? Taču ne ar dunci kāda cilvēka krūtīs?»
Par atlaišanu: «Es labi saprotu baznīcas kursu un iemeslu. Un patiesībā tas ir cienījams iemesls, kāpēc viņi uzvedās tā, kā uzvedās. Tu esi iznācis no bezdibeņa, haosa, kur luteriskā baznīcā bija iznīcināta. Tagad tā jāceļ no jauna. Un vienīgais, kā tu to saproti, – ir diezgan skaidras līnijas un robežas, pie kurām turoties lieta turēsies eņģēs. Mans skats uz kristietību ir pilnīgi pretējs – nav vajadzīgas nekādas robežas. Kristietim jābūt daudz atvērtākam, es pat lietotu vārdu avantūristiskākam, dzīvē brīvākam. Tāpat kā Jēzus ļāvās būt tur, kur citi negribēja būt, sēdēt pie galda ar tādiem, ar kuriem citi nesēdēs. Man bija tik lielas cerības, ka latvieši redzēs gaišu, atvērtu, draudzīgu kristietību, nevis šo, iekapsulēto.