JRT aktieris Gundars Āboliņš: Visgrūtāk ir pateikt, – lūdzu; piedod; es tevi mīlu

Gundars mani sagaida savās mājās Garciemā, kur malkas plītī liesmās klusi sprakšķ pagales. Bet mieru sargā rudi baltais bezbailīgais runcis Sīpis, kuru glābēji reiz cēluši no koku galotnēm, kurš cīnās ar lapsām un nebaidās arī no gulbjiem, kas nesen nolaidušies mājas pagalmā. Novērtēju to, ka tieku ielaista Gundara mājās. Jo par savu privāto dzīvi Gundars nerunā. Nekad. 

Man tagad drīzāk bail no tā zvēriskuma, kas šobrīd pamostas mūsos pašos. Kā mēs gribam cits citu stučīt!

– Jūsu balss pandēmijas laikā atskanējusi ļoti daudzās mājās – gan caur Dekamerona, gan Šveika lasījumiem internetā. 
– Jā, pašlaik lasu Šveiku un varu teikt – katra nodaļa ir tāda, it kā šodien būtu rakstīta. Pagaidiet, es nocitēšu! (Gundars atrod grāmatu un lasa, kā bataljona kareivjiem piegādāts… zīdpapīrs, jo frontē ir problēmas ar klozetpapīru. Brūns, balts, sārts un debeszils!) Zīdpapīrs frontē bija tikpat vajadzīgs kā mums šodien vakcinācijas avīze. Šai grāmatā viss ir kā šodien rakstīts. Kā sadala vīnu, kas atsūtīts, kā kurš tiek pie lielākās devas… Gan toreiz bija, gan tagad ir kādi instrumenti, ar kuriem atmodina mūsu zemākos instinktus.

Kad sāku grāmatu lasījumus, biju nolēmis ierakstīt Džordža Orvela antiutopisko romānu 1984. Vēlāk gan atklāju – mans kolēģis Pēteris Galviņš no Leļļu teātra jau to dara, turklāt labāk nekā es. Tas, par ko biju šokā, – Orvela četrdesmitajos gados aprakstītā antiutopija norisinās arī šodien, turklāt uz katra soļa. Vai tad cilvēki to neredz? Līdzīgi kā šobrīd tik aktuālajā Ežēna Jonesko lugā Degunradži, ko patlaban iestudē Dailes teātrī. (Kādā provinces pilsētiņā klīst baumas par degunradžu uzbrukumu. Kamēr kāds tuvs draugs par degunradzi nav pārvērties, neviens par šo problēmu nesatraucas, neievēro nekādus piesardzības pasākumus. Vieni apgalvo, ka tās ir viltus ziņas, citi ceļ trauksmi un nelien ārā no mājas. Kad par degunradzi pārvērties kāds vietējais iedzīvotājs sabradā nevainīgu mājas kaķi, pilsētiņas iedzīvotājus pārņem masu psihoze. Tai pretojas vienīgi dīkdienis Beranžē – red.) Visi pārvēršas par degunradžiem, tikai ne alkoholiķis Beranžē. Droši vien tāpēc, ka viņš daudz dzer, viņa apziņa neaptumšojas… 

– Gribat teikt, ka mēs arī pārvēršamies par degunradžiem? 
– Es ielās tādus redzu aizvien vairāk. Degunradzim ir viens liels rags, bet pie mums uz ielas, svaigā gaisā, kad neviena nav blakus, parādās aizvien vairāk cilvēku maskās. Varbūt zem tās maskas viņiem jau aug mazs radziņš? Es arī veikalā, benzīntankā, kā arī citās telpās lietoju deguna un mutes aizsēju un ievēroju citus noteikumus. Bet ne jau svaigā gaisā, kad esmu viens! Līdzīgi kā elektriķis uzvelk gumijas cimdus, apavus ar gumijas zoli un izslēdz drošinātājus, ja ir jāstrādā ar elektrību un kailiem vadiem. Taču visu dienu staigāt gumijas cimdos, ja tev tikai jāieslēdz gaisma istabā… Tur kaut kas neiet kopā.

Pandēmijas situācijā loģisko domāšanu neviens nav atcēlis. Tēvs man savulaik mācīja – lasi vairākas, diametrāli pretējas avīzes un lasi starp rindām. Tad sapratīsi kopsakarības. Jo šobrīd šķiet – jautājumus uzdot nav vēlams… Tiklīdz tu sāc to darīt, tevi var nolamāt par kremļa trolli, sazvērestības teoriju sludinātāju utt.

– Kāpēc sakāt – nedrīkst uzdot jautājumus? 
– Man bijušas vairākas sarunas ar maniem draugiem, praktizējošiem mediķiem. Vaicāju viņu viedokli, piemēram, par vakcināciju. Daži no viņiem uzreiz pāriet uzbrukumā, it kā es aicinātu darīt ko sliktu: «Tu saklausies visādas viltus ziņas, un…» Bet es tikai gribēju uzdot jautājumu! Redziet, ja to visu tik vardarbīgi, agresīvi un uzstājīgi man neuzspiestu ar politiskiem instrumentiem, tad es tam ticētu. Nenoliedzu vīrusa esamību, nenoliedzu ierobežojumus. Tikai gribu teikt, ka katrs nākamais lēmums man mazina ticību.

Padomju laikos arī bija pareizā – partijas – līnija, kas tev jāievēro.