Jaunais Ugunsgrēks. Radi Krievijā. Mamma. Stāsta aktrise Ilze Pukinska
Valmieras Drāmas teātris uzsācis 100. sezonu. «Esmu ļoti laimīga par lomām, kas man ir, par to, ka man ir darbs,» saka aktrise Ilze Pukinska. Šis viņai ir pārdomu laiks, ko rada gan lomas, gan notikumi, kas satricina pasauli un viņu personīgi.
Foto: Ieva Andersone
Es spēlēju VDK izmeklētāju un māti meitenei, kas bijusi tajā vilcienā. Interesants tipāžs.
Lomas savijas ar dzīves realitāti
«Laiks kopš pavasara manā dzīvē bijis diezgan vētrains un pilns ar darbiem. Strādājām pie izrādes Mēs, roks, sekss un PSRS, ko iestudēja Jānis Znotiņš. Lugas autore Ance Muižniece to bija rakstījusi jau pirms gada, februārī sākām iestudēt, un pēkšņi tā atbalsojās šodienā. Kad izrāde nāca ārā, Krievija iebruka Ukrainā, un izrādes tēma kļuva ļoti aktuāla,» stāsta Ilze. «Luga ir stāsts par jauniem cilvēkiem, kuri 1985. gadā piedzīvoja leģendāro grupas Pērkons koncertu Ogres estrādē un tam sekojošo vilciena izdemolēšanu. Par šiem notikumiem Juris Podnieks uzņēma filmu Vai viegli būt jaunam?. Tās bija pirmās vēsmas atmodai. Kad tolaik skatījos filmu, tas bija pavērsiens. Tajā laikā kaut kas ļoti revolucionārs.
Sākot darbu pie izrādes, Jānis Znotiņš teica, ka padomju laikus atceras daudzi, bet jaunieši par tiem nezina neko. Tagad jaunatnes vidū ļoti populāras ir kreisās idejas, un viņš uz dokumentālu notikumu fona gribot parādīt, kas tajā laikā notika, lai jaunieši saprot, kāda bija dzīve tajā sistēmā, kas vienai jaunatnes daļai liekas tīkama.
Izrādes mērķauditorija it kā ir jaunieši, bet izrādes beigās bravo mums kliedz gan jaunieši, gan cilvēki ar sirmām galvām, kuriem liels dzīves laiks pagāja padomju sistēmā. Izrādē skan Pērkona mūzika, kas arī ir viens no izrādes veiksmes faktoriem. Lomas ir rakstītas personīgi mums katram, sešiem aktieriem, kas izrādē spēlējam. Kaut kas tāds bieži negadās. Mūsu tēli nav reāli, bet izdomāti, un izrāde nav dokumentāls stāsts, bet Ances Muižnieces un Jāņa Znotiņa inspirācija par to laiku un notikumiem, kas risinājās realitātē.
