Jānis Paukštello: Divas nāves izmainīja manu dzīvi
Aktieris JĀNIS PAUKŠTELLO 26. martā nosvinēja 70 gadu jubileju. Svinības bija klusas – ģimenes lokā. Ar pārdomām par bijušo, par cilvēkiem, kuru klātesamība dzīvē nav aizmirstama.
Foto: Ieva Andersone
Skatuve nāca negaidīti
«Tu vēlies, un atnāk eņģelis un izdara,» pirms desmit gadiem Jānis ierakstīja man grāmatā, kas radās no mūsu sarunām par viņa dzīvi, – Tintē, bet balts. Arī pēc tam bijušas sarunas. «Es gribu godīgi atzīties un pateikt – es visu mūžu esmu kautrējies no savas profesijas,» tagad tiekoties, Jānis ar šiem vārdiem mazliet pārsteidz. «Esmu kautrējies atrasties skatuves centrā. Esmu turējies bišķiņ malā. Man ir pietāte pret centru. Tas, ka tur nonācu, notika pavisam nejauši. Biju tikko iestājies Universitātē ekonomistos, un kādā reizē, ejot uz lekcijām, kas mums notika Vecrīgā, mani studiju biedri, šķirstot avīzīti Rīgas Kinoekrāni, izlasīja sludinājumu, ka Tautas kinoaktieru studija uzņem audzēkņus. «Pamēģini!» viņi teica. Doma par skatuvi man nebija ne prātā. Jā, es biju atraktīvs. Es dziedāju, man patika dejot. Dzeju es nerunāju. Ja runāju nopietnu dzeju, visi smējās.
Es jau zināju, ka pēc Universitātes atgriezīšos Jaunpiebalgā un man būs darbs Valmieras mēbeļu fabrikas filiālē, kur vasarās biju strādājis.
Kuldīgā izgāju uz skatuves, pateicu, ka Haris ir miris…
Mēbeļu cehs bija mana pirmā darbavieta un dzīves skola. Tur ražoja kinoteātru iekārtas. Kad nonācu vecajā Dailes teātrī Lāčplēša ielā, skatītāju zālē redzēju krēslus, kas bija gatavoti Jaunpiebalgas mēbeļu cehā.
Ilgi nepadomādams, aizbraucu uz Kinostudiju. No astoņsimt cilvēkiem, kas bija sanākuši, uzņēma divdesmit vienu. Man nebija nekāda stresa. Es tiku un nokļuvu pilnīgi citā pasaulē, kas arvien vairāk ievilka. Kad otrajā semestrī Universitātē pasniedzēja jautāja: «Jāni, kas tevi vairāk interesē – integrāļi vai teātris?» – es teicu, ka pats nezinu, bet jau sapratu, ka tas būs teātris. Otrajā semestrī vairs nemācījos, strādāju fabrikā Astotais marts. Stāvēju pie aparāta, kas, briesmīgi dārdēdams, tina baķī audumu. Kinoaktieru studijas vadītājs un mans pasniedzējs Arnolds Liniņš bija teicis, lai eju mežā un skaļā balsī runāju, jo man bija runas defekts. Drusku piešļupstēju pie burta s. Kamēr audums tinās baķī, tajā troksnī es visu laiku runāju – sisen, sisen…, un pa diviem mēnešiem defektu biju izlabojis. Liniņš bija pārsteigts. Daudzreiz esmu domājis – skatuve nebija mans sapnis, bet es tur nonācu. Kā tas var būt?!»
Vieta, kas rada trīsas
«Es domāju par cilvēkiem, kas man dzīvē bijuši nozīmīgi. Par vietām, kas kādā dzīves brīdī bijušas svarīgas, un pirmā ir Palsmane. Visi, kas gājuši internātskolā, vienmēr atceras, cik tā dzīve bijusi skarba un sūra, bet man par Palsmanes internātskolu palikušas tikai gaišas atmiņas. Mums bija skaista dzīve, un tur es iemācījos daudzas noderīgas lietas. Esmu pieradināts pie kārtības. Neciešu, ja kaut kas nav savā vietā, un tas man nāk no Palsmanes. Internātskolas dzīve iemācīja sevi apkopt, un tas man palicis uz mūžu. Darbs man nekad nav bijis sods.
