Jana Streļeca: Kāpēc es runāju latviski? Tāpēc, ka mans tēvs tāds nebija
Ar asu mēli un striktu viedokli, kuru nebaidās paust intervijās un savā kontā Facebook, – Ukrainas atbalsta biedrības valdes locekle, Latvijas ukraiņu kongresa valdes priekšsēdētāja Jana Streļeca jau gadiem palīdz dzīvniekiem un karā cietušajiem karavīriem. «Daru to tāpēc, lai varētu skatīties uz sevi spogulī, nenovēršot skatu,» vēlāk atzīs Jana.
Foto: Ieva Andersone
Kāpēc es runāju latviski? Tāpēc, ka mans tēvs tāds nebija.
«No kurienes es tāda radusies? No mātes klēpja (smejas). Mana māte Ilze ir latviete, tēvs Leonīds ir ukrainis no Sumu apgabala. Sumu apgabalam robeža ar Krieviju ir 550 kilometri – tas ir vairāk nekā Latvijas jūras robeža! Abi iepazinās Maskavā, anesteziologu reanimatologu kvalifikācijas celšanas kursos. Tētis nomira 2003. gadā, un varbūt labi, ka viņš šo vājprātu neredz. Viņš pārcēlās uz Latviju, jo māte pateica, ka uz Ukrainu noteikti nebrauks, tāpēc viņam nebija variantu. Viņš strādāja Sarkanā Krusta slimnīcā, pēc tam abi bija anesteziologi reanimatologi Tuberkulozes slimnīcā. Streļecs ir ukraiņu uzvārds, kas pareizi gan būtu Strilec jeb strēlnieks – padomju laikos to iztulkoja, pēc tam latviskoja un pielika latviešu galotni s.
Dzīvojām Upeslejās, daudzdzīvokļu mājā. Tagad, kad pašai ir bērni, nesaprotu, kā tādus mazus varēja vienus laist ārā. Bet labi atceros, kā trīsgadīga staigāju apkārt un dabūju ar siksnu, kad biju par tālu aizgājusi. Skraidījām pa stroikām, vienu reizi nokritu. Man bija kādi četri ar pusi gadi, ložņājām pa trubām, un es uz tām uzgāzos jāteniski. Bet caurule bija karsta, un es ar ciskām tā kā piecepos. Dega nenormāli, paliku baurodama, manas latviešu draudzenes aizskrēja, bet atnāca krievu družka un norāva mani nost, āda gan palika pie trubām (smejas).
