Izcilā aktrise Antra Liedskalniņa – viņai bija grūti nest savu talantu un personisko dzīvi
Viena no visu laiku izcilākajām latviešu aktrisēm ANTRA LIEDSKALNIŅA 22. oktobrī svinētu 90 gadu jubileju. Ar savām lomām viņa daudzām sievietēm palīdzēja dzīvot, un lomas Antrai palīdzēja izdzīvot pašas dzīvē.
Foto: no Nacionālā teātra arhīva. Vaļa izrādē Esi sveicināta, mīlestība! 1960. gads.
Antras dēmoni bija tik spēcīgi, ka beigās viņa tos vairs nespēja pārvarēt.
Iekļuva cilvēku dvēselēs
«Es visu mūžu esmu bijusi atkarīga no svešu cilvēku laipnības,» šie Blanšas Dibuā vārdi Ilgu tramvaja izrādes finālā bija kā par pašu Antru. Tā viņa to izjuta. Loma, kas viņai bija sāpīgi tuva un arī biedējoša, jo Blanšas izmocītā dvēsele arī pēc izrādes turpināja dzīvot viņā, kļuva par aktrises radošās biogrāfijas virsotni, ļaujot Antras Liedskalniņas talantam atmirdzēt pasaules līmenī.
«Izaugusi paaudze, kas Antru uz skatuves nav redzējusi, un daudzi varbūt pat nezina viņas vārdu, bet viņa ir viena no spilgtākajām leģendām visā Latvijas teātra vēsturē,» saka teātra zinātniece Rita Melnace. «Kā rakstīts mūsu Nacionālā teātra mājaslapā – ne tikai izcilā, dabas dotā talanta, teātrim atdotā mūža un nospēlēto lomu, bet arī traģisko dzīves pavērsienu dēļ. Vairākās Antras lomās nolasāmas spilgtas paralēles ar dzīvi – gaišums un ideālisms, vienkāršība un spēja mīlēt, un vienlaikus dēmoniskas kaislības un cilvēciska vientulība. Izdzīvojot tādas lomas uz skatuves, nebija viegli aiziet mājās, kur bija nepiepildīta sievietes dzīve. Tādas mīlestības, kādu Antra spēlēja uz skatuves, īstajā dzīvē viņai nebija.
Vēl kāds paradokss – Antra, kas bija ārkārtīgi apdāvināta, Dieva noskūpstīta un svētīta skatuvei, nekad netika saukta par skatuves karalieni.» Režisors Edmunds Freibergs, kura iestudējumos Antra spoži atklājusi ne tikai dramatisko un traģisko, bet arī komisko talanta šķautni, atceras: «Kad Antra jau bija viņsaulē, man bija iespēja piedalīties viņai veltītā televīzijas raidījumā Nacionālie dārgumi, un tajā parādīja fragmentu no vienas viņas intervijas, ierakstītas neilgi pirms Antras aiziešanas. Apcerot, ko nozīmē aktiera darbs, kas ir tik zūdošs un gaistošs, viņa izstāstīja brīnišķīgu epizodi. Kad vienā ziemas vakarā pēc izrādes Hamilkara kungs gājusi uz mājām, pie viņas pienācis kāds cilvēks, uzrunājis, sakot paldies par izrādi, teicis, ka viņam nav nekā cita, ko uzdāvināt pateicībā par to, ko guvis izrādē, kā vienīgi tīra, balta sniega pika, un ielicis viņai to plaukstā. «Tādu brīžu dēļ ir vērts būt aktrisei,» Antra teica. Tāda sniega pika, siltas rokas dota, siltā rokā izkūst, bet tas brīdis bijis ļoti emocionāls.
