«Ir svarīgas acis, ar kādām tu uz pasauli skaties.» Saruna ar profesori Guntu Ancāni

Profesore Gunta Ancāne ir neparasts putns Latvijas medicīnā. Viņa ir astoņu izgudrojumu autore, zinātnisko grādu ieguvusi gastroenteroloģijā, bet aizrāvusies ar psihosomatiku, kas pēta emociju mijiedarbību ar fizisko ķermeni. Gandrīz trīsdesmit gadus ir Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras vadītāja, arī Eiropas Psihoterapijas asociācijas prezidente.
Santa Anča
Santa Anča
Foto: Liene Pētersone. Stils: Ginta Vītola

Viņas vārds nav viennozīmīgs profesionāļu aprindās, jo deviņdesmitajos gados viņa uzsāka cīņu par obligātu ārsta diplomu psihoterapijā un pavisam nesen atbrīvota no vadītājas amata RSU Psihosomatikas un psihoterapijas klīnikā, kuru pati radīja un ar savu personības šarmu ieguva arī klīnikas mājvietu.

Mums jāmācās atteikties no pozitīvās domāšanas un neargumentētas ticēšanas, lai mēs varētu sākt domāt kontaktā ar realitāti.

Nesen presē parādījās ziņa, ka viņa kopā ar profesori Daci Zavadsku aicina saziedot un arī pati ziedos pusi gada algas okupācijas pieminekļa nojaukšanai. Sarunas ar viņu ir neierastu kustību pilnas – profesore skaisti virpuļo gar saviem bagātīgajiem grāmatu plauktiem, dāsni mizo mandarīnus un gluži kā aktrise izspēlē intervijas etīdes. Bet mani viņa interesē, jo trīsdesmit gadus ir psihoterapijā un daudz domājusi par mentālo veselību, kas tagad kļūst par milzīgu vērtību. 

 

– Ārējie satricinājumi pēdējos gados ir tik lieli, ka gribētu sev un citiem palīdzēt saprast, kur gūt spēku ar tiem sadzīvot. 
– Spēks ir tikai mūsos. Ārējā realitāte ir tieši tik briesmīga, patīkama, draudīga vai laimīga, kā paši to redzam. Mēs nevaram ietekmēt, ka viens pustraks cilvēks izraisa karu Ukrainā, bet tas, kā šo faktu uztveram, ir mūsu atbildība. Nezinu, vai esat redzējusi slaveno itāļu filmu Dzīve ir skaista par tēvu, kurš savu bērnu kā spēlei izved cauri koncentrācijas nometnes šausmām. Tas ir pārcilvēciski grūti, loģiski, ka filmas beigās viņš aiziet bojā, jo visas fosforskābes molekulas, kas dod enerģiju, viņš ir atdevis šai misijai. Bet tas ir atgādinājums, ka apkārtējā vide ir tāda, kādu to veidojam vai kādu veido vecāki. To šobrīd ir svarīgi apzināties visiem, kuriem ir bērni. Vecāki ideālajā variantā uz karu var raudzīties kā uz lielisku piemēru, cik drosmīgi cilvēki reaģē, ja tiek apdraudēta viņu brīvība. Bērns identificējas ar varoņiem, viņš gatavojas, ka arī savā dzīvē varēs darīt drosmīgas un lielas lietas. Tomēr līdzās ir arī mazāk nobriedušas personības, kuras ir satraukušās un nobijušās, un arī viņu bērni kļūs par trauksmainām, bažīgām personībām. Realitātes izjūta dzīvē šiem diviem bērniem būtiski atšķirsies. Jo emocionāli līdzsvarotāka un spēcīgāka personība, jo mazāka nozīme ir tam, kas apkārtējā vidē notiek.

Lai turpinātu lasīt, reģistrējies!

Iegūsti piekļuvi labākajam saturam, jaunumiem par Tev interesējošām tēmām, podkāstiem un citiem jaunumiem mūsu portālā

Villas Sarunas

Vairāk

Personības

Vairāk

Attiecības

Vairāk

Dzīvesstils

Vairāk

Lasāmgabals

Vairāk

Viedoklis

Vairāk

Praktiski

Vairāk

18+

Vairāk

Abonē