Rakstnieks Rvīns Varde – izdomājis sev vārdu, profesiju un likteni
Pagājušā gada septembrī RVĪNS VARDE debitēja latviešu literatūrā ar dokumentālajiem īsprozas darbiem, kas apkopoti grāmatā Kas te notiek, kura jau paguvusi piedzīvot atkārtotu metienu. Šogad Varde saņēma Latvijas Literatūras gada balvu kategorijā Spilgtākā debija. Varde pats teic, ka ir Rīgas Laika šifrētājs un putnu fotogrāfs. Bet, lai līdz tam nonāktu, piedzīvojis ļoti savdabīgu audzināšanu, bijis viesstrādnieks, savulaik arī tiesāts par pornogrāfisku literāru darbu un vairākus gadus nodevies budisma apguvei.
Foto: Gatis Gierts
– Tagad izliksimies, ka neesam pazīstami!
– Cerams, ka mums tas izdosies. Proti, man atbildēt tā, it kā tu nebūtu tu?
– Precīzi. Mans uzdevums ir noskaidrot, kas tu esi, jo ne visi tevi pazīst.
– To es apzinos. Man arī šķiet, ka Latvijas Literatūras gada balva ir šaurs micēlijs. Kuru tas vispār interesē? Es pats līdz šim šai balvai neesmu sekojis. Nekad.
– Arī latviešu literatūrai nesekoji?
– Arī ne. Uz grāmatu tirdziņiem neeju, mani ne pārāk interesē daiļliteratūra. Jau diezgan sen beidzu šo žanru lasīt un saucu to par karantīnu, jo daiļliteratūra zināmā mērā ir sveši sapņi. Zinu cilvēkus, kuri apzinās, ka Meistars un Margarita ir laba grāmata, taču viņi to nelasa. Un es to saprotu. Tās nav bailes no ietekmes. Ir laiks informāciju patērēt, un ir laiks to ražot. Mana bagāža un dzīves pieredze mani neved mūsdienu Latvijas literatūras apguves virzienā.
– Pirms vairākiem gadiem tu uzturēji blogu esesmu.lv. Vai šodien vari atbildēt – kas tu esi?
– (Smejas.) Atbildēšu tev Čārlza Mensona vārdiem: «I’m nobody.» Man ļoti patīk, kā uz šo jautājumu atbildēja Timotijs Līrijs. Viņš teica, ka katrs dabū tādu Līriju, kādu pelnījis. Tam es piekrītu. Bet, ja tev vajag definīciju, tad esmu šifrētājs Rīgas Laikā, putnu fotogrāfs, rakstnieks (tagad arī oficiāli). Principā esmu nodibinājis savu profesiju – Rvīns. Un tagad esmu sācis to pa druskai monetizēt.
– Un kā tu pie šī visa nonāci?
– Man ir ļoti paveicies, jo nekad nav bijis garlaicīgi ar savu biogrāfiju. Reizēm, kad kādam atstāstu pa epizodei no savas dzīves, dzirdu vārdus: «Kā es gribētu, lai man tā būtu bijis!» No tā secinu, ka man ir interesanta dzīve. Lai gan pašam reizēm sava dzīve nešķiet dzīvošanas vērta. Bet tas ir OK. Šī doma ir kā zvirbulis, kas ielido istabā pa logu un atkal aizlido, nepagūdams uzvīt ligzdu. Līdz šim dzīvē esmu piedzīvojis dažādas vides, apstākļus, ideoloģijas un pārliecības.
Es steidzos dzīvot. Man nepatīk veģetēt. Gribu iet, jo ripojošs akmens neapsūno.
Galu galā šis pieredžu kopums ir substrāts, no kura aug tas, ko rakstu vai saku. Vides, kurās esmu bijis, nereti bijušas specifiskas – sākot jau ar manu audzināšanu, kas bija balstīta uz cenzūru un labas gaumes izkopšanu. Vecākiem šī iecere izdevās, taču, manuprāt, tā bija balstīta diktatūrā, un to es nevienam nenovēlu. Taču man arī nav ne jausmas, vai labāk, kā bija man, vai visatļautība. Dažkārt tikai atliek brīnīties, kā funkcionēju un ko atceros. Nesen pamodos piecos no rīta, un draudzene man teica: «Pastāsti par nāvessodu veidiem Krievijā!» Sāku stāstīt, jo šo to zinu. Esmu atkarīgs no informācijas, ik rītu ceļos, lai uzzinātu. Es steidzos dzīvot. Man nepatīk veģetēt. Gribu iet, jo ripojošs akmens neapsūno (smejas).
