Raimonds Celms: Mums gribas dzīvot skaisto aforismu stilā
Nacionālā teātra aktieris RAIMONDS CELMS ir viens no spilgtākajiem jaunās paaudzes aktieriem – uzmirdzējis gluži kā tāds Orions pie debesīm, kurš labi redzams pat tad, kad traucēti novērojumi. Gluži kā Orionā, viņā ir dažnedažādas zvaigznes – gan pārliecība par sevi un sevis meklējumi, gan disciplīna un cīņa ar haosu. Lai gan Raimondā jūtamas ilgas pēc cilvēkiem un attiecībām, viņš sevi sauc par vientuļnieku.
Foto: Lauma Kalniņa
– Kā tev sanāk ar pielāgošanos jaunajam laikam, ko sauc par dzīvi pēc koronavīrusa?
– Ja runa ir par distancēšanos, mani nekad nav sevišķi interesējusi socializēšanās. Varu pat ilgāku laiku nesatikties un nesazvanīties ar savu ģimeni. Galvenais, ka zinu – viņi ir veseli un nedraud briesmas. Nujā, esmu tāds vienpatis… Iedomājies, es pat ne reizi dzīvē neesmu bijis festivālā Positivus. Divdesmit astoņu gadu vecumā nekad neesmu to apmeklējis!
Man šķiet ļoti bīstama vēlme glābt citus un tikai tad domāt par sevi.
Ja jāsaka godīgi, patiesībā jau situācija ir dramatiska, jo vīrusa finiša laiks nav zināms. Klīst baumas, ka kultūras nozares darbība normāli varēs atsākties tikai līdz ar vakcīnas izgudrošanu. Līdz tam var paiet daudzi mēneši. Līdz ar to māksla un kultūra balansē uz naža asmens! Pesimistiskākais scenārijs ir tāds, ka man būs jāatrod kāds cits algas darbs, bet brīvajā laikā varēšu atnākt pastrādāt teātrī. Es, protams, negribu aiziet no teātra. Šobrīd esmu štata darbinieku sarakstā, saņemu algu, taču gribu būt gatavs arī bēdīgākajam scenārijam. Atzīšos – ja man būtu jāzaudē sava profesija, tā būtu traģēdija. Ne gluži sengrieķu antīkās literatūras traģēdija, kurā veic pašnāvību, bet maza traģēdija tā noteikti būtu.
– Visapkārt runā, ka vīrusa laiks mums iemācījis gan taupīt, gan rūpēties citam par citu.
– Man šķiet, ka tādai vajadzētu būt mūsu ikdienai. Bet es arī neesmu nekāds pseidoglābējs, kurš ar kartupeļu maisu apstaigā kaimiņus un katram izdala trīs kartupeļus. Man šķiet ļoti bīstama vēlme glābt citus un tikai tad domāt par sevi. Pat lidmašīnas instrukcijā teikts – avārijas situācijā vispirms skābekļa masku uzliec sev un tikai tad citam.
Mums gribas dzīvot skaisto aforismu stilā – es tev piedodu, es saprotu, kāds tu esi… Bet izejas punkts ir sākt ar sevi. Pieņemt pašam sevi, kāds tu esi. Piedot sev, ko tev gadījies izdarīt. Man (un mūsu tautiešiem vispār) pietrūkst komunikācijas ar sevi. Bet tikai tad, ja esi atrisinājis jautājumus pats ar sevi, rodas gara spēks un dvēseles tīrība. Bet viss minētais, protams, neizslēdz to, ko man mācījusi ģimene, – cieņpilnu un godīgu attieksmi pret cilvēkiem.
– Tev ir salīdzinoši maz gadu un salīdzinoši nopietnas pārdomas par dzīvi. Kāpēc?
