Kristapa Janičenoka pirmā privātā intervija: Pārmaiņas nav ļaunākais, kas ar cilvēku var notikt
Naktī pirms sarunas bija plosījies stiprs vējš, bet pēcpusdienas saule ļāva noticēt labām beigām. Kamēr mēs runājām Vecrīgas itāliešu restorānā, skatījos uz Kristapu un noticēju arī labam sākumam. Lai gan pēdējo dažu gadu laikā viņa dzīvē ir bijis daudz… beigu. Pirms gada viņš beidza profesionālā sportista karjeru, pirms trim aizvadīja pēdējo spēli Latvijas vīriešu basketbola izlasē, kurā joprojām ir viens no rezultatīvākajiem spēlētājiem. Brīdi pirms tam izira viņa laulība. Tomēr tie visi ir bijuši arī sākuma punkti. Arī viņā pašā.
Foto: Lauris Vīksne
Kristaps līdz šim nav sniedzis privātas intervijas. Šī ir pirmā. Man tomēr jāpasaka, ka saruna notika dziļas uzticēšanās zīmē, kas radusies divdesmit gadu ilgā draudzībā. Mēs neesam dalījuši ikdienu, bet laiku pa laikam iegriezušies otra dzīvē. Mūsu draudzība saistās ar drošību un rūpēm. Ir teiciens – man ir pilnīgi vienalga, kas tu esi, galvenais ir, kā tu pret mani izturies. Un Kristaps pret mani ir izturējies labi.
– Pirms pāris gadiem, pēc tavas pēdējās spēles Latvijas izlasē, Arēnā Rīga tev tika sarīkots skaists atvadu pasākums. Svētki. Bet pēc tiem vienmēr pienāk otrās dienas rīts.
– Man tas pienāca stipri pirms tam, pēc pēdējās spēles izlasē 2017. gada Eiropas čempionātā. Jutos iztukšots un ļoti skaidri zināju, ka tā ir mana pēdējā spēle. Pieņēmu lēmumu un zināju, ka nekad no tā neatkāpšos. Kādu nedēļu pēc tam gan bija ļoti smaga sajūta. Bet es tam biju gatavojies, zināju, ka šī diena pienāks.
Esmu ārkārtīgi priecīgs par tiem, kam izdevies izveidot ģimeni ar pirmo reizi. Un dzīvot laimīgi. Šīm ģimenēm Dievs ir pieskāries.
Atceros, man piezvanīja izlases menedžeris, stāstīja, ka tiek plānots šis pasākums, un piekodināja uzvilkt kaut ko pieklājīgu. Uzvalku, piemēram. Biju arī izdomājis, ko gribu pateikt. Arēna pilna cilvēku, emocijas karstas, un tad kādā brīdī ieraudzīju savas mammas kājas. Ikru muskuļi man nav nekāds fetišs, bet savu mammu pazinu pēc tiem. Viņa uznāca laukumā, un es viņai čukstēju, lai tikai Dieva dēļ neko nerunā mikrofonā, citādi būs cauri… Man pašam kaklā bija milzīgs kamols. Laika gaitā esmu iemācījies emocijas notušēt, lai asaras neizlaužas, un arī šoreiz tās noslēpu. Bet varbūt vajadzēja ļaut… Tas viss bija ļoti patīkami, bet pēc tam tomēr pārņēma milzīga tukšuma sajūta.
Es gan neesmu pieķēries savam basketbolista statusam, un man nav sajūtas, ka mana dzīve ir apstājusies. Varbūt tieši otrādi.
– Teici: viens dzīves posms ir beidzies. Tajā nebija iespējams nodalīt sportu no dzīves. Bet vai to vispār var?
