Kaķa un eža krustojums.
Modes māksliniece Keita
KEITA Latvijas modes pasaulē ir ļoti atzīta un vienlaikus mazliet nomaļus esoša personība. Ne tikai tāpēc, ka viņa vienīgā no Latvijas deviņdesmito gadu vidū iestājās slavenajā Centrālajā Sentmārtinas mākslas un dizaina koledžā Londonā un pēc tam šajā pilsētā palika, lai cīnītos par savu sapni. Keita arī pati ir visai neordināra personība, kura nepieskaņojas pasaulei tikai tāpēc, lai tai patiktu. Viņa joprojām iet savu ceļu.
Foto: Jānis Deinats
Šī intervija tapusi no divām sarunām, kuras šķir mirklis, kad pasaule burtiski tika nolikta uz pauzes. Keita vēl paspēja aizbraukt uz Londonu un pat atgriezties pirms liktenīgā datuma, uzreiz izolējoties karantīnā. Tā ka vēl divas stundas mēs norunājām jau attālināti.
Beidzamajos desmit gados Keitas dzīve ir būtiski mainījusies – ne tik daudz ārēji, cik iekšēji. Tomēr viņa joprojām par sevi runā pa kurzemnieku modei – vīriešu dzimtē.
– Kā jūties šajās nedēļās, kad karantīnas dēļ necik netiec ārā no mājām?
– Divējādi. No vienas puses, kā sasietām rokām, jo nevaru būt klāt jaunajā darbnīcā un satikties ar klientēm. Nevaru strādāt ar režisoru Gati Šmitu pie jaunās izrādes, ko viņš bija iecerējis iestudēt Dailes teātrī. Ļoti aizraujoši – man būtu jārada kas tik neparasts kā kostīms dvēselei… No otras puses, mēģinu šo laiku uztvert pozitīvi – kā negaidītu atvaļinājumu, padzīvošanu mājās un enerģijas uzkrāšanu, kā laiku sev. Turklāt man jau ir pieredze, kā ir strādāt attālināti, tas man nav nekas jauns. Kad lielākoties dzīvoju Londonā, ar darbnīcu Rīgā tā strādāju visu laiku. Savā ziņā tas man pat patīk, jo šāda saziņa ļauj vairāk domāt tikai par profesionālo, bez liekām emocijām. Rakstīts tomēr ir rakstīts, vienmēr var atvērt un izlasīt vēlreiz.
Tagad vairāk uztraucos par to, kad atkal satikšu savu mazo, mīļo dēliņu, jo viņam bija jāatlido pie manis uz Lieldienu brīvdienām, taču tas nav iespējams. Vēl domāju par kino pirmizrādi, kam būtu jānotiek tūliņ, 21. aprīlī. Ilgi gaidīts projekta noslēgums – Jevgeņija Paškeviča filma Ko zina klusā Gerda. To nofilmējām jau 2016. gadā. Kad tikko biju Londonā, pirms robežas aizvēra ciet, man jautāja, vai es varētu būt klāt pirmizrādē.