Jaunais dakteris Kārlis Rācenis: Arī ārsti raud
Ārstu internistu, nefroloģijas rezidentu, Latvijas Jauno ārstu asociācijas valdes priekšsēdētāju KĀRLI RĀCENI plašāka sabiedrība pērnruden iepazina kā galveno cīnītāju par Latvijas medicīnas sistēmas augšupeju. Tā vietā, lai turpinātu darbu pie bakteriofāgu pētīšanas (šie vīrusi spēj aizstāt antibiotikas), viņš stāvēja pie Saeimas protesta akcijā. Kārlis ironizē – daudz labprātāk būtu tapis populārs nevis kā ārsts, kurš prasa naudu, bet kā ārsts, pie kura visi grib ārstēties.
Foto: Toms Norde
Esmu dzīvē daudz piedzīvojis, un, iespējams, tieši šo ciešanu dēļ varu saprast citus cilvēkus.
– Izrādās, cīnoties par saviem kolēģiem un sistēmu kopumā, pats esi iedzīvojies veselības problēmās.
– Pirms protesta akcijas novembrī man likās, ka piemeties laringīts – diezgan stipri sāpēja kakls. Pēc tam domāju – varbūt tā ir atviļņa slimība, kuru izraisījis stress. Tā mocījos vairākas dienas, līdz sapratu – tas kamols taču ir no stresa, no sajūtas, ka esam iedzīti stūrī un ka īsti vairs nav veida, kā no tā izkļūt.
Jā, es nenobijos, daudz runāju, daudz kur piedalījos, bet noteikti neesmu vienīgais un galvenais, kurš cīnījies par izmaiņām Latvijas medicīnas sistēmā. Kopā ar mani gan novembrī, gan vēlāk bijuši daudzi jaunie ārsti un arī cilvēki, kas medicīnā ir jau vairākus gadu desmitus. Par viņu interesēm līdz šim neviens nav cīnījies, bet šie mediķi paši neapmierinātību neuzdrošinājās paust, jo baidījās – tas var nākt par sliktu darba ziņā. Jāteic gan, ka neko tādu sevišķu jau mēs neizdarījām, vienkārši beidzot runājām par to, kas visiem sāp un kas visus kaitina. Man gan žēl, ka mums lielākoties jārunā tikai par merkantiliem jautājumiem, piemēram, naudas trūkumu. Paralēli cīnāmies par daudziem dažādiem citiem jautājumiem, bet tas netiek atspoguļots, jo nav tik interesanti. Piemēram, par jauno ārstu izglītības kvalitāti.
– Kāpēc šai cīņā vispār iesaistījies?
– Uzsākot darbu rezidentūrā, redzēju – tur ir nesakārtotība, tur nepareizība. Esam pavadījuši daudzas dienas un naktis, prātojot, kurš vainīgs. Varētu vainot politiķus, arodbiedrības, farmācijas intereses un tā tālāk, bet šīs diskusijas gan ikreiz beidzas ar vienu secinājumu – valsts piešķirtais finansējums medicīnai ir pārāk mazs, precīzāk – salīdzinot ar citām valstīm, ļoti mazs ir finansējums attiecībā pret iekšzemes kopproduktu uz vienu iedzīvotāju valstī.
Jaunajam ārstam ir pārāk maza alga, tomēr mēs no viņa sagaidām augstāku darba kvalitāti. Varam izlikties, ka prasīsim labāku kvalitāti un turpināsim maksāt mazo algu. Bet vai tas tiešām dos kvalitātes uzlabojumu? Vajadzētu būt tā – tiek palielināts finansējums un vienlaikus arī prasības. Nevar taču sist ar pātagu un teikt: burkāni būs pēc četriem gadiem.
