Intars Busulis: Dzīvi saprotu vairāk nekā jebkad
Dziedātājs INTARS BUSULIS neslēpj – laiks, kas citiem nozīmē krīzi, viņu atkal apvienojis ar ģimeni. Ļāvis izbaudīt ikdienu kopā ar bērniem un viņa Dārgo (tā Intars jau gadiem dēvē savu sievu Ingu). Pirms pāris nedēļām ģimene ievākusies gadiem lolotā un pašu rokām atjaunotā mājā. Turpmāk Busuļu dzīve ritēs Talsos. Jāpiebilst, ka paša iekrājumi un dīkstāves pabalsts neļauj ieslīgt arī finansiāla rakstura grūtsirdībā.
Foto: Kaspars Krafts (F64)
Jau kopš pirmās minūtes šī tikšanās izvēršas citāda, nekā domāts. Tiklīdz satiekamies, tuvējā pagalmā kāds kungs atver garāžas vārtus, bet aiz tiem – Volga. Debeszilais ar krēmkrāsu. Uzreiz ir skaidrs, ka fotogrāfijai jātop pie tās, un kungs labprāt savu Volgu mums aizdod. Intars vēl grib nofotografēties Talsu vecajā daļā un no turienes pārbrauc ar pieneņu un neaizmirstuļu pušķīti. To viņš esot saplūcis man.
Pēkšņi Intars nolemj – saruna notiks nevis tuvējā kafejnīcā, kā bija sarunāts, bet viņa mājās. Mājās, uz kurām ģimene pārcēlusies tikai pirms pāris nedēļām. Šis ir labs lēmums, jo Intaru ieraugu citādu nekā parasti. Tādu nosvērtu, mierīgu un, liekas, ar dzīvi apmierinātu. Laikam jau citādi nemaz nevarētu būt vietā, kuru ieskauj ziedošas pļavas, kur ir ziedonī uzsprāgt gatavas ābeles, bebru nosprostots dīķis un pašu rokām veidotas mājas.
– Ar kungu, kuram pieder Volga, tu tik pārliecinoši apspriedies, kā pareizi braukt, it kā būtu bijis profesionāls autovadītājs.
– To visu man tēvs iemācīja! Zinu drēbi, zinu. Nē, tētim nebija Volga, viņam bija moskvičs, bet tie aparāti jau visi bija vienādi. Sajūgs, starpgāzīte, motora grabināšana. Lai nečakarētu ātrumkārbu, moskvičiem īstajā brīdī jāpārslēdz ātrums. Kad kārba sāka grabēt – klak-klak-klak –, uzreiz bija jāslēdz, nedrīkstēja būt zemi apgriezieni. Ja nevarēja ielikt otrajā ātrumā, bija jānospiež starpgāzīte, divreiz jānospiež sajūgs, un tad jāieliek otrajā ātrumā. Oi, to visu vēl tagad atceros. Ar tēta moskviču ne tikai iemācījos braukt, arī kūleņojis esmu.
Es neteikšu, ka esmu nonācis gala stacijā, bet tā apziņa, no kurienes es nāku un kur gribu palikt, gan man ir.
Toreiz mašīnā bija seši cilvēki, tai skaitā es, pie stūres tētis. Lubezeres pagriezienā mazliet par ātru izņēmās līkums. Par laimi, iztikām bez traumām, toties no mašīnas vesels palika tikai priekšējais stikls. Viss pārējais bija lupatās, taču fāters palēnām visu sataisīja. Tas gan aizņēma vairākus gadus, bet izdarīja! Tad, kad sataisīja, bija baigie svētki. Nu jau arī mammai bija tiesības, un ar moskviču brauca viņa. Taču sanāca tā, ka, braucot no Kuldīgas, mamma iebrauca ceļazīmē un sasita abus mašīnas spārnus. Fāters atkal visu sataisīja. Pēc laika mamma ar to pašu auto brauca uz Pastendi, bet pa ceļam mašīnai virsū uzkrita viens dzērājriteņbraucējs, kurš ar riteņa ručku izdūra caurumu moskviča spārnā plus no lielā blieziena apvēma mašīnu. Tam moskvičam vispār dzīvē negāja.
– Daudzkārt esi man teicis – kad pieaugsi, dzīvosi lauku mājās Talsos. Šobrīd sēžam kādreizējā akmens kūtī, kas tagad ir tavas mājas. Īstās, ne tikai brīvdienu.
– Laikam tiešām esmu pieaudzis, vismaz pats sev šķietu nobriedušāks. Man arī liekas, ka par dzīvi saprotu vairāk nekā jebkad. Bija sajūta, ka vienmēr ir kaut kāda cīņa, ka visu laiku jācīnās par vietu zem saules, par vēl kaut ko. Tagad ir sajūta, ka neko nevajag pierādīt. Es neteikšu, ka esmu nonācis gala stacijā, bet tā apziņa, no kurienes es nāku un kur gribu palikt, gan man ir. It kā jau man šī apziņa parādījās sen, bet nebiju domājis, ka viss būs tik fundamentāli. Izdomājām, ka pārvāksimies uz šejieni septembrī, bet nevarējām īsti saprast, kā tas notiks, kā viss būs – kā būs ar bērnudārzu, ar skolu, kā mēs izbraukāsim… Šķita – būs diezgan sarežģīti. Bet šis laiks visu nolika pie vietas, un mēs pārvācāmies. No Rīgas pat atvedām šo lielo ledusskapi, kurš ideāli iederējās tieši tajā stūrī, kur tas stāv patlaban.
