Fotogrāfe Karlīna Vītoliņa: Pārāk pieķerties nav vērts
Karlīna fotografē jau vairāk nekā 20 gadu. Viņas portreti un modes bildes publicēti gandrīz visos Latvijas žurnālos, arī ārzemju presē – Vogue digitālajā versijā un dažādos alternatīvos izdevumos Vācijā. Laiku pa laikam Karlīna dzīvojusi Prāgā, Parīzē, Londonā. «Pilsētas ar biezu kultūrslāni un zilām asinīm mani vienmēr ir interesējušas,» viņa saka, kad sēžam retro krēslos viņas mājās.
Foto: Polīna Viļuna
Protams, ka mēs viena otru zinājām, taču nekad nebijām viena otru uzrunājušas. Bijām pārliecinātas, ka viena otrai nepatīkam. «Es tev nevarēju pieiet klāt,» Karlīna vēlāk teica. Es arī ne. Viņas skatiens noskenēja, viņas klātbūtne var nebūt ērta un prasīt drosmi. Bet kāds gadījums ziemā visu sakārtoja tā, ka mums bija jāslēpj pudele šampanieša un pēc tam Andalūzijas sunī jāapēd kaudze frī kartupeļu un jārunā. Tā bija viena no sarunām, kuru negribējās beigt, un sapratu – lai arī atšķirīgas, mēs bijām līdzīgas. Un mūsu agrākā nepatika vienai pret otru patiesībā bija kā spoguļošanās. Gribēju ar viņu iepazīties un pavisam noteikti gribēju, lai viņa mani fotografē.
– Ir kāda fotogrāfija, kas, tavuprāt, vislabāk raksturo šo laiku pasaulē pēdējos pāris mēnešos?
– Ērvinga Penna bilde uz jaunākā Vogue numura vāka. Iepriekš nepublicēta fotogrāfija ar sarkanu rozi. Man likās kā uzgleznota, bet tā ir fotogrāfija. Šī laika kontekstā mani tā uzrunāja ar milzīgu spēku. Viens pats sarkans, spītīgs rozes zieds, kuru nekas nebalsta.
– Rīgā tu atgriezies pirms gada. Ko tu šobrīd dari? Ko tu fotografē?
– Mani vienmēr interesējis fotografēt cilvēkus. Strādāju savā mājas studijā, un tas ir mans ikdienas darbs. Pavasarī, vasarā, kad ilgi ir gaišs, eju fotografēt ārā. Tepat blakus ir māja ar fantastisku arku, vakaros ir lieliska gaisma, it kā tā būtu izgaismota ar lielām kino lampām.
Decembrī ar draugu atbalstu izdevu grāmatu (Es pats un mēs kopā – red.), no kuras visi ienākumi tiek ziedoti Pusaudžu resursu centram. Man bija būtiski to izdarīt, savā veidā sakārtojot attiecības ar ģimeni. Jo mani pusaudžu un agrās jaunības gadi nepagāja ne viegli, ne vienkārši. Bija gan strīdi, gan mēģinājumi pārkāpt robežas. Pati gribu stiprāku ģimeni, nekā bija man. Bet reizē esmu pateicīga par visu, kas ir noticis.
– Atceros brīdi, kad pati nostājos pretī tavai kamerai, nodrebēju, jo man likās, tu par mani visu zini un visu jūti.
– Tajā brīdī tā arī bija. Bieži vaicā, vai ir atšķirība, kas tevi fotografē – vīrietis vai sieviete. Protams, tā ir liela, turklāt katram fotogrāfam ir cits redzējums. Katru cilvēku mēs redzam ar savām acīm. Pie manis šorīt bija atnākusi jauna, skaista sieviete. Viņa saka: gribēju pie tevis nofotografēties, jo mans draugs mani bildēja un man ļoti nepatika. Viņš viņu neredzēja. Pacēlu fotokameru un redzēju, cik dievīgi viņa izskatās kadrā. Taču viņa pēkšņi aizslēdzās un sākās, zini, tas, ko mēs, sievietes, reizēm darām pirmajā randiņā. Bučojas, bučojas jau trīs stundas, tad pēkšņi: ai, es nevaru… Agrāk noteikti būtu pateikusi kaut ko stipri skarbu, bet sapratu, ka man viņa ir jāiedrošina. Līdz viņa sev noticēja, jo es arī viņai ticēju. Parādīju bildes kamerā, un viņa atkal atvērās kā zieds pēc lietus. Ticība sievietēm pielīp, to var pielipināt.
