Aktrise Elīna Vaska: Manai paaudzei ir sajūta, ka noteikti jāsasniedz kaut kas liels
ELĪNA VASKA par aktrisi kļuva strauji un neplānoti – būdama 12. klases skolniece, viņa pieteicās atlasei filmai Es esmu šeit un ieguva galveno lomu, bet pēc tam pār Elīnu nolija apbalvojumu lietus. Tagad Elīnai priekšā loma filmā Mātes piens. Un viņa joprojām jūtas kā tā lauku meitene, kurai līdz sirds dziļumiem patīk daba un klusums.
Foto: Aiga Rēdmane
PIETURZĪMES
• Aktrise.
• 26 gadi.
• Studējusi kino un teātra vēsturi, teoriju un kritiku Kultūras akadēmijā.
• 2016. gadā ieguvusi Lielo Kristapu kā labākā aktrise.
• Atzīta par labāko aktrisi un labāko jauno aktrisi filmu festivālos Francijā, Grieķijā, Indijā, Krievijā; 2017. gadā Berlīnes starptautiskajā filmu festivālā pasludināta par vienu no Eiropas labākajiem jaunajiem aktieriem.
• Spēlējusi trijās teātra izrādēs – teātros Dirty Deal Teatro un Dailes teātrī.
• Lomas: spēlfilmā Es esmu šeit, televīzijas seriālā Sarkanais mežs, filmā Jelgava 94, īsfilmās Klusā daba un Duna, filmā Rīga (Dublis 1) u. c.
• Ir attiecībās, draugs Reinis Boters.
• Vecāki Matīss un Kristiana, māsa Māra un brālis Aleksandrs.
– Kāds šajos Jāņos būs tavs vainags?
– Noteikti bez margrietiņām! Es parasti pinu no viena veida puķēm. Ir bijis milzu vainags no peonijām, man patīk arī sarkanais āboliņš, bijuši vainagi tikai no koku lapām. Ideāli, ja vainagā var iepīt piparmētru. Man liekas, ka kronim ir jāsmaržo!
Es krāju savus Jāņu vainagus. Agrāk mēs tos sadedzinājām, bet reiz sāku krāt, un tagad tie izkaltēti stāv mūsu mājās Rīgā, nodoti manam draugam Reinim glabāšanā.
– Kādus tu atceries Līgosvētkus no savas bērnības? Teici, ka jūsu Cesvaines mājā bieži pulcējās visa lielā dzimta.
– Jā, un mani vecāki katru gadu cenšas, lai tas būtu kaut kas vairāk par šašlikiem uz grila un džinsenēm. Manu vecāku mājas ir 9 kilometrus no Cesvaines, dziļos laukos, un mums paveicies, ka apkārt ir bioloģiskie lauksaimnieki, nekas netiek miglots un viss skaisti zied.
Man nepatīk tukša pļāpāšana, varu arī mierīgi sēdēt un klusēt, man klusums nerada neērtības sajūtu.
Jāņos es vismaz vienreiz gadā varu uzvilkt savu tautastērpu – mūsu dzimtā ir tradīcija, ka radi kopīgi savāc naudu un uz devītās klases izlaidumu meitenēm dāvina tautastērpu. Man arī tika noausti svārki un izšūta blūze, un tagad ir Cesvaines tautastērps. Tikai zīļu kronītis mazliet par mazu, taču Jāņos es tāpat pinu ziedu vainagu, bet kronīti paturēšu savai meitai. Tad mēs sapucējamies un padziedam. Bet man liekas, ka šos svētkus visvairāk rada pati daba – tas, kas dabā tajā laika notiek, pats par sevi ir maģiski. Es gan visu dzīvi cīnos ar vēlmi Jāņu naktī neaizmigt.
