Intars Busulis: Tas, kas tiešām tev dārgākais, ir jāsaudzē
Ziniet, satikt un mazliet arī sajust to Intaru Busuli, kurš nav ideāli safrizējies un tērpies švītīgā uzvalkā, bet ar pamatīgu sirmumu atlaistajā bārdiņā un nez cik vecu jaku mugurā, ir kas pavisam cits. Lai gan gluži tā es mūsu sarunu nebiju iedomājusies.
Foto: Māris Kreicbergs
Man nav ne vēlēšanās, ne vajadzības strīdēties. Labāk tērēt laiku seksam vai kaut kam citam noderīgam.
Mūziķis Intars Busulis mūs viesmīlīgi aicina uz Talsiem. Bet, izrādās, ne jau uz savām mājām Ģibuļos («To gan ne – dārgā neparko nepiekrīt!»), bet uz kafejnīcu Nams nr. 33. Taču tur – viss tumšs un kluss… Zvans Intaram. Un te jau viņš piebrauc ar busiņu – lai kāpjot tik iekšā, esot sarunājis mums citu vietu. Atverot durvis, sniegā izkrīt tukša ūdens pudele, un Intars uzreiz sauc: desmit centi! Nu skaidra lieta, ka paceļu. Ar šito busiņu tiekot vesti bērni, viņš tā kā mazliet atvainojas. Pabraucam garām parkam, kur slavenais Intara soliņš, redzam namu, kuru viņš iegādājies, un apstājamies laukumā pretim baznīcai pie kultūrvietas Kurte, kur katru nedēļu notiekot kas muzikāls. Tās saimnieks Armands jau rosās ap krāsniņu.
– Re, kā Talsos var otram piezvanīt, un viss notiek!
– Mēs te visi cits citu zinām, visi esam sazobē. Ar Armandu kopā spēlējam orķestrī – kā viņš var man atteikt? Piezvanīju, lai izglābj mūsu rītu.
– Talsos esat riktīgi iesakņojies?
– Tā diezgan dziļi. Negribas vairs baigi neko no ārpuses. Jebkurš telefona zvans man izraisa mazu paniku, svešiem numuriem es tā slinki ceļu. Un uz Rīgu nebraucu, ja nav baigās vajadzības. Ja kāds grib mani satikt, aicinu uz Talsiem, lai redz, cik te ir labi. Man Talsi šķiet ļoti skaista pilsēta – tāda, kurā dzīvot un mirt.
– Uz Rīgu vairs nevelk?
– Vairs nevaru iedomāties, ka varētu dzīvot tajā skudru pūznī. Tas viss bija un ir pagājis. Mūsu Rīgas dzīvoklī tagad dzīvo vecākais dēls.
