Inta Tirole: Tas, ko es diezgan vēlu sapratu, – teātrī nedrīkst būt atklāts
«Mīlestība, kustība un smaids – mans dzīves moto,» saka Nacionālā teātra aktrise INTA TIROLE. Uz sava vienīgā teātra skatuves aizvadījusi vairāk nekā 60 sezonas, pavasara ziedonī svinēs 85 gadu jubileju, dzīvesprieka pilna iesākusi jauno gadu un visu dzīvi arī nepatīkamo un sāpīgo uztvērusi no traģikomiskās puses.
Foto: Matīss Markovskis
Man ir vēl agrākas bērnības atmiņas no kara laika. Mēs sēdējām pagrabā. Vācietis glaudīja man galviņu un deva šokolādi, bet krievu zaldāts ienāca un piekakāja pagrabu.
«Prieks ir visa pamatā, bet pie prieka ir jāstrādā. Prieks – tas ir darbs. Trīs dienas nebiju vingrojusi. Daktere, pie kuras aizgāju ar muguras sāpēm, nojauca man vingrošanu. Jautāja, kādus vingrojumus es izpildu, teicu, ka tiem pamatā ir elpas aizture, un viņa iesaucās: «Jūs to nevarat darīt!» Prasīja, cik ilgi es aizturot elpu. Teicu, ka līdz trīsdesmit sekundēm. «Augstākais, līdz divām jūs drīkstat!» Viņa mani ietekmēja, vingrojumus vairs neveicu, un man likās, ka sāku justies slikti. Tādu vingrojumu kompleksu kādreiz man bija ieteicis ārsts, daudzus gadus esmu to pildījusi, un pēkšņi sāku šaubīties, jo cits dakteris pateica, ka nedrīkstu to darīt. Mani ļoti viegli var novirzīt no iesāktā ceļa. Apdomājos un šorīt atsāku ierastos vingrojumus. Tie man ir uz minūtēm četrdesmit. Izvingrojos un uzreiz jutos labāk.
Atzīšos, ka esmu slinka, man nepatīk sevi piepūlēt, bet pēc vingrošanas izjūtu prieku, ka esmu sevi piespiedusi. Vingroju un savu vecumu nejūtu, bet sevi uz to ir jānoskaņo. Pieceļos no rīta, skatos spogulī un esmu ar sevi neapmierināta, līdz dabūju to sajūtu, ka būs laba diena. Esmu Dvīnis, un to Dvīņa dabu jūtu. Viena mana puse analizē otras puses izdarīto, un tad vai nu esmu apmierināta ar sevi, vai kritizēju pēdējiem vārdiem.»
* * *
«Es domāju, ka prieks man ir jau gēnos. Esmu tēva meita. Viņš bija humora pilns, bet mamma humoru nesaprata. Viņas klātbūtnē nevarēja daudz jokot, visu ņēma par pilnu. Grūti ar tādiem cilvēkiem, bet vecāki mūžu kopā nodzīvoja. Uzaugu Maskavas forštatē. Mums bija dzīvoklītis pirmajā stāvā mājā, kurā atradās bērnunams, Jēkabpils ielā 19A. Mamma bija sētniece, paps vienu laiku strādāja pilsētas Dārzu un parku trestā. Viņš bija īsts darba rūķis, nekad neņēma pusdienlaiku, nekādas pīppauzes, visu laiku strādāja, un citiem bija jātur līdzi. Kolēģiem tas, protams, nepatika.
