Inga Tropa vaļsirdīgā intervijā par piedzīvoto seksuālo vardarbību
Aktrise un režisore Inga Tropa sarunai piedāvā laiku vēlu vakarā pēc izrādes Sliktie ceļi, un es piekrītu. Tieši viņas loma šajā izrādē, kas stāsta par karu Ukrainā, ir viens no iemesliem mūsu sarunai. Runājam arī par to, ka Inga iestājusies Zemessardzē un ka pašlaik izdzīvo šķiršanās procesu. Taču es pat nojaust nevarēju, kam vēl mēs šajā sarunā pieskarsimies…
Foto: Natalja Golubova. Stils: Agija Vismane
Pieturzīmes
• Dzimusi 1985. gada 7. oktobrī Murmanskā.
• Beigusi Degumnieku pamatskolu un Varakļānu vidusskolu, neklātienē mācoties arī Rīgas komercskolā.
• Latvijas Kultūras akadēmijā ieguvusi bakalaura grādu un maģistra grādu teātra režijas specialitātē.
• Kopš 2005. gada ir Jaunā Rīgas teātra aktrise.
• Jaunākā loma – izrādē Sliktie ceļi JRT, savukārt kā režisore šopavasar iestudējusi izrādi Ekspedīcija «Jāzeps», ko skatītāji redzēs jaunajā sezonā.
• Ingas iestudējums Dvēseļu utenis teātrī Dirty Deal Teatro Spēlmaņu naktī 2017./2018. gadā atzīts par sezonas labāko izrādi.
• Daudzsēriju filmā Emīlija. Latvijas preses karaliene atveidojusi Emīlijas jaunāko māsu Anniju Simsoni.
• Lepojas ar savu dēlu Mihelu.
Man pielika nazi pie rīkles un pateica – ja kādam to izstāstīšu, viņš nogalinās manus vecākus un manu mazo māsu.
– Kur tevī vēl spēks pēc izrādes ar mani runāties?
– Protams, izrādē ieguldu enerģiju, tērēju savus resursus, bet ir arī atgriezeniskā saite ar skatītāju, kas ļauj saņemt enerģiju atpakaļ. Un – jo vairāk apzinos, kas esmu un ko gribu izdarīt, jo labāk saprotu, ka laiks – lai arī mūžīgs un bezgalīgs – šajā ķermenī man ir limitēts. Līdz ar to ir vērts darīt, ir vērts sarunāties. Ne tik daudz pagulēt.
– Nupat tava varone uz skatuves nogalināja cilvēku… Lai gan slikto, bet – cilvēku.
– Tas man liek daudz domāt par to, kā būtu ar mani. Esmu izteikta pacifiste, humāniste un ļoti jūtīgs cilvēks – Dievs dod, lai man nav jānonāk šādā situācijā. Nezinu, par ko es pārvērstos, bet ilūziju man nav – ja vajadzētu, ja nebūtu citas iespējas, es nogalinātu.
– To jau mēs neviens nezinām.
– Un labi, ja mums tas nav jāuzzina.
Karš Ukrainā ir joprojām, tikai mēs jau esam notrulinājušies. Tāpēc atkal no jauna pret savu teātri izjūtu patiesu un dziļu mīlestību – tieši šajos laikos tas ieņem ļoti konkrētu nostāju, liekot apzināti ieskatīties šajā skaudrajā situācijā, nevis mēģina aizmirsties un bēg no tās. Katru reizi, kāpjot uz skatuves, saprotu – man savs darbs ir jāizdara maksimāli godīgi, jo tieši šajā brīdī tepat blakus cilvēki piedzīvo kara šausmas, ko mēs rādām uz skatuves. Un vēl daudz lielākas šausmas, nekā mēs rādām. Tas uzliek atbildību. Mūsu izrādi vēl pirms tā bija pilnībā pabeigta noskatījās ukraiņu aktieri, kas ar šo pašu darbu bija viesizrādēs Dailes teātrī. Patiesībā šī bija visgrūtākā spēlēšanas reize. Jo tu zini – viņi ir tie cilvēki, tie dzīvie, īstie, kuru dzīves pieredzes mēs stāstām no skatuves.
– Pirmizrāde aizvadīta, drīz beigsies sezona teātrī. Kāda būs tava vasara?
– Trīcu no ilgām un prieka, un mazliet arī no satraukuma, jo tūlīt, tūlīt sākas vasaras atvaļinājums teātrī. Saulgriežos nolēmu pirmo reizi – neatceros, kad tā bijis, – palikt viena un Rīgā.
