Inese Zandere: Cilvēks nav ieprogrammēts tikai vieglajam un skaistajam
Inesi Zanderi droši var saukt par gada dzejnieci, jo tieši viņa par savu dzejas krājumu Mantojumi saņēma Latvijas Literatūras gada balvu 2022. Tajā viņa dzejā izstaigā savus bērnības ceļus un takas, var sajust tālaika smaržas un noskaņas, tur var satikt viņas vecomāti un vecākus. Varbūt tāpēc arī mūsu saruna ik pa brīdim aizvijas atmiņās, bērnībā, pat vēl tālāk – dzimtas stāstos. Bet tas piestāv tumšiem vakariem, sveču gaismai un Ziemassvētku gaidīšanas laikam.
Foto: no izdevniecības Žurnāls Santa arhīva (Ieva Andersone)
Otrajos Jāņos mani mazbērni un draugi rāvās darīt to, ko gan faktiski vajadzētu darīt Meteņos, proti, uztaisīja Putina lelli un sadedzināja ugunskurā.
– Kāds tev bijis šis gads?
– Jocīgi, bet es tā nemaz nevaru pateikt. Laikam nemēru laiku gados, drīzāk atceros epizodes, mirkļu nospiedumus. Man šis gads sakļāvies kopā ar citiem, un nav tam nekādas īpašas sejas.
– Bet karš, piemēram?
– Man šis nav pirmais kara gads. Nezinu, kā citi cilvēki, bet es ar Ukrainas karu un visu tur notiekošo nedzīvoju tikai no 24. februāra. Protams, tas bija pagrieziena punkts, bet man karš Ukrainā sācies jau sen. Turklāt es dzīvoju kopā ar reportieri (Ineses dzīvesbiedrs Atis Klimovičs – aut.), līdz ar to jau trīsdesmit gadus esmu bijusi saistīta ar karu un vietām, kur tas notiek. Protams, tagad viss ir baisāk un apjomīgāk nekā agrāk, bet ir arī lielāka spēja mobilizēties un darīt visu, ar ko var palīdzēt.
