Indiešu deju dejotāja Vija Vētra: Ķermenis var būt arī cietums mūsu dvēselei

Pieturzīmes

•  Klasisko, indiešu un spāņu deju dejotāja, horeogrāfe un dejas skolotāja.  
•  Dzimusi Latvijā 1923. gada 6. februārī. 
•  Pēc skolas beigšanas studējusi horeogrāfiju un dejas mākslu Vīnes Mūzikas un tēlotājmākslas akadēmijā. Pēc kara Vija kopā ar ģimeni kā bēgle nonāca Austrālijā. 
•  Austrālijā sāka mācīties indiešu dejas, un viņai bija pat savs televīzijas raidījums. 
•  Vēlāk pārcēlās uz Ameriku, izveidoja savu deju studiju un devās koncerttūrēs pa visu pasauli. Dejoja gan indiešu, gan klasisko deju, gan flamenko. 
•  Kopš 1964. gada dzīvo Ņujorkā mākslinieku namā Manhetenā.
•  Pat Indijā daudzi domāja, ka Vija ir indiete. Vijas mamma bija latviete, bet tēvam senčos ir gan vācieši, gan gruzīni, gan, iespējams, arī indieši. 
•  Vija arī glezno, reizēm komponē un pati iespēlē mūziku savam dejām, pati zīmē kostīmus. Bijusi arī aktrise.  
•  Kopš 1990. gada ik vasaru viesojusies Latvijā ar deju meistarklasēm un koncertiem.

Pāris dienās Vija viesnīcas istabiņā radījusi savu templi – ziedi, krāsaini lakati, fotogrāfiju un piemiņas lietu kaudzītes un mandala no ceriņziediem, ar kuriem viņa sagaidīta lidostā. No kartona izgrieztas pēdas, uz kurām sarakstīti telefona numuri, – tā ir viņas pašdarinātā telefonu grāmatiņa. Vijai kaklā liels dzintars, bet garie mati mirdz melni kā indietei. «Vakar tikai nopervēju! Ņujorkā es pie frizieriem negāju, un man bija pilnīgi balta galva kā ziedošai ābelei. Bet tāda taču es nevarēju dejot indiešu dejas!» Vija izsaucas. Viņu var uzskatīt par ekscentrisku, bet Vija staro pārliecībā par to, ko dara. Divi pandēmijas gadi dejotājai bija pelēki – bez tuviem cilvēkiem, bez iespējas uzstāties un ikgadējiem Latvijas braucieniem dejotāja vientulīgi skuma savā Ņujorkas istabā. Taču tagad acis mirdz, graciozās rokas lido pa gaisu kā putni, un savus stāstus viņa brīžiem izspēlē ar visu ķermeni un sejas mīmiku.  
«Aktieris Ēvalds Valters nodzīvoja līdz simtam, es esmu izdomājusi, ka man viņš jāpārspēj vismaz par vienu gadu! Ja var, tad vairāk, un tā arī būs, varbūt pat vairāk nodzīvošu. Vai es tad vēl dejošu, nezinu gan. Tagad man ir 99 ar pusi, un tas pusgads ir svarīgs, pusgadā var ļoti daudz kas notikt!» pārliecināta viena no pasaules neparastākajām latvietēm. 

Es ticu liktenim, bet mana atbildība ir aktīva pretestība tumšajam spēkam. 

Piemēram – tagad Ukrainā notiek karš, tas ir šausmīgi! Bet tā nav mana vaina un nav ukraiņu vaina. Tā ir tā likteņa daļa, kas nāk mums pretī no ārpuses, un par to es neesmu atbildīga. Atbildīga esmu par to, ko es daru tam pretī un ko daru, lai no tā izvairītos. Vai esmu darītāja, nevis pasīva cietēja. Tas, kā mūsu liktenis tālāk veidojas, atkarīgs no mūsu aktīvās pretestības tumšajam spēkam, kas pienāk klāt un grib mūs aprīt. Un ukraiņi tagad cīnās. 

Es esmu izdzīvojusi Otro pasaules karu kā bēgle. Krievu zaldāti nāca iekšā Vīnē, mēs jau dzirdējām, kā viņi šauj Vīnes mežos. Es muku, un man palaimējās, ka tiku ar pēdējo vilcienu ārā no Vīnes. Citādi mani arī būtu izvarojuši, kā tas gadījās manai labākajai draudzenei. Viņa vēl bija jaunava! 

Elpa ir dzīvība. Jo dziļāk elpo, jo labāk jūties.

Tajā – iepriekšējā karā – redzēju ļoti pasīvus cilvēkus, kas padevās, neko nedarīja un ar to arī aizgāja. Jā, viņi visu bija zaudējuši – kā tagad ukraiņi. Bet man arī bija tikai mazs bundulītis, ar ko es bēgu prom no krievu zaldātiem. Es jau biju radoša māksliniece, studēju deju un dejoju Vīnes teātros, un es šim karam izgāju cauri ar gaišām domām. Un izdzīvoju līdz simtam.