Ilze Rukšāne: Meita ir viens no brīnišķīgākajiem mana mūža skolotājiem
Viņa piestāv senajām gleznām ar Ēdenes dārzu un kārdinātājas ābolu. Viņa ieved pilsētā zaļu, mierpilnu vidi, kur patverties prātam, – Sarkandaugavā, Magdelēnas kvartālā, Jaunajā Teikā. Ainavu arhitekte Ilze Rukšāne. Stalta, ambicioza. Viņu var pazīt arī pēc Sabiles rotkaļa bronzas aprocēm un Sofia Lark gredzeniem kā tulpju ziediem, magoņgalvu pusītēm. Bronza ir daļa viņas identitātes – «palīdz sazemēties un iztaisnoties». Viņas domas ir aizņemtas ar dziedinošu ainavu. Daba ir viņas terapija – apziņas paplašinājums. Dzīve – raiba kā dzeņa vēders.
Foto: Ieva Andrupe. Stils: Laila Trilopa
– Man patika, kā, komentējot kādu savu ainavisko projektu, tu citē Gēti: daba ir vienīgā grāmata, kurā ikkatra lappuse ir jēgas pilna.
– Bet Gētem taisnība. Esmu Blaumaņa un Tērbatas ielas meitene, bet joprojām atmiņās atgriežos Murjāņos, savās bērnības vasarās. Joprojām domās varu uzzīmēt katru koku, kas tur tolaik auga, katru puķi, kad gājām uz Gauju – pāri pļavai vai cauri mežam, gar apiņu audzēm… Un kāds bija ceļš, kad devāmies pēc piena, un kā mainījās mežs.
Atgriezusies no Amerikas, biju feministiska karjeriste, pārliecināta, ka bērnu man nebūs agrāk par gadiem trīsdesmit. Bet tad…
Mamma un vectēvs man devuši skaistā redzēšanu – mežā, pļavā. Vērošanu. Tētim (selekcionārs Jānis Rukšāns – I. M.) laika bija mazāk, viņš mums ar māsu (rakstniece Dace Rukšāne – I. M.) iedeva vairāk botānisku zināšanu par augiem.
