Igors Rajevs: Mēs redzam, uz ko Krievija ir spējīga, un mums jābūt tam gataviem
Rezerves pulkvedis Igors Rajevs militārā analītiķa ampluā šobrīd kļuvis gluži vai par TV zvaigzni. Par karu Ukrainā viņš stāsta bezkaislīgi un visiem saprotami, un – lai vai kāda būtu pavēstītā informācija, Igors spēj nomierināt mūsu satraukto prātu.
Foto: Matīss Markovskis
Pieturzīmes
• Dzimis 1965. gadā.
• Pašlaik – NBS rezerves pulkvedis.
• Bijis pirmo starptautisko mācību Baltic Challenge 96 projekta virsnieks, Izlūkdesanta bataljona (tagad 1. kājinieku bataljons) komandieris un Sauszemes kājnieku brigādes komandieris un kontingenta komandieris misijās Irākā un Afganistānā.
• Mācījies Maskavas karaskolā un koledžā Amerikā.
• Bijis atbildīgs par Bruņoto spēku transformāciju un pielāgošanu 21. gadsimta vajadzībām.
• Rakstījis militāro plānu Latvijas iestājai NATO.
• Izveidojis godasardzes rotu un tās rituālu.
• Precējies, ģimenē aug četri bērni, ir arī pieaugusi meita no pirmās laulības.
• Ir vectētiņš.
Patiesībā gan bija tā, ka pēc trešā raidījuma es neko vairs negribēju komentēt, jo pirmajās dienās situācija bija drūma, ukraiņiem klājās ļoti grūti.
– Tagad daudzās mājās izveidojies ieradums pulksten septiņos vakarā ieslēgt televizoru, lai kanālā TV24 noskatītos raidījumu Aktuālais par karadarbību Ukrainā ar Rajevu. Bet daudzi jūs pirmo reizi ievēroja Jāņa Dombura raidījumā Kas notiek Latvijā?, kur nevarējām nepamanīt arī jūsu sarkanās zeķes.
– Jā, Domburs arī tās pamanīja, teica, ka man zeķes tādā pašā krāsā kā studijas iekārtojums un operators to noteikti pamanīšot (smejas). Pirms tam jau šad tad biju piedalījies Anša Bogustova vadītajā raidījumā Globuss TV24. Tur mani aicināja, kad tika apspriestas tēmas par Afganistānu un Trampu. Sākoties karam Ukrainā, Ansis prasīja: vai tu mācētu paskaidrot skatītājiem, kā tur viss notiek? Teicu – uzliec man karti, un es parādīšu. Militārpersonai tas ir standarta militārais brīfings, mēs zinām, kā to darīt. Izrādījās, ka cilvēkiem tas ir svarīgi. Patiesībā gan bija tā, ka pēc trešā raidījuma es neko vairs negribēju komentēt, jo pirmajās dienās situācija bija drūma, ukraiņiem klājās ļoti grūti, kamēr krievi tik gāja uz priekšu. Izskatījās – ja viņi tā turpinās, tad viss tūliņ arī beigsies. Taču filmēšanas grupa mani pierunāja turpināt. Laikam formāts izvēlēts pareizais, ja reiz cilvēki speciāli steidzas uz mājām, lai septiņos ieslēgtu televizoru un skatītos šo raidījumu. Viņus interesē, kā iet Ukrainai, kā virzās karš, kādi ir iespējamie risinājumi. Arī jautājumu vienmēr ir daudz vairāk nekā laika uz tiem atbildēt.
