Igora Šuvajeva dēls Andris: Uzskatu, ka tētim ir taisnība, viņš vienmēr teica – galvenais ir iemācīties domāt

Andris: Tētis vakaros laboja studentu darbus, un man jāatzīst, ka šad tad kopā ar tēti pasmējāmies par darbu saturu, pat ja ne vienmēr gluži sapratām, kas ir smieklīgi. 

– Droši vien filozofu bērniem nav viegli apjaust, ko vecāki dara. Kad jūs, Andri, sākāt saprast, ar ko nodarbojas tētis?

ANDRIS: Nezinu, vai es kā bērns vispār sapratu, ko tētis dara, toties – es agri zināju, ka tētis ir ļoti gudrs. Izaugu ar pārliecību, ka tētim ir atbildes uz visiem jautājumiem. Viņam vienmēr bija tā kritiskā acs un prāts uz visiem notikumiem. Vēl atceros, ka tētis ārkārtīgi daudz strādāja. Viņam bija lekcijas Rīgā, Ventspilī, viņš daudz lasīja un rakstīja rakstus un grāmatas. 

Bet uzreiz jāpiemin, ka manā dzīvē liela nozīme ir arī mammai. Mani vecāki satikās universitātē, studējot filozofiju. Tāpēc vēlme pēc zināšanām, gudrības man nāk vienlīdz no tēta un mammas. Lai arī es izaugu ar pārliecību, ka tēmas, par kurām tētis runāja, ir man neaizsniedzamas, tas neradīja kompleksus. Gan tēta, gan mammas gudrība ir ar akadēmisku pieeju, kas ir atvērta un balstīta dialogā. Viņi nekad nemēģināja uzspiest savu personisko viedokli. Līdz ar to mūsu ģimenes vide veicināja ziņkārību.

No bērnības spilgti atceros, ka mēs bērni – man ir māsas Katrīna un Anna – turpat vien blakus bijām, kad tētis vakaros laboja studentu darbus, un man jāatzīst, ka šad tad kopā ar tēti pasmējāmies par darbu saturu, pat ja ne vienmēr gluži sapratām, kas ir smieklīgi. 

IGORS: Man arī par šo ir stāsts. Tā kā es pasniedzu arī kursu loģikā, reizēm bērni man palīdzēja labot mājasdarbus. Tad es teicu, – kā tas var būt, ka daži studenti nevar iemācīties loģiku, ja pat mazi bērni var!