Iegūt lauku māju, apmaiņā pret rūpēm. Kāds būtu abpusēji drošākais un juridiski gudrākais risinājums?

Testaments ir vienpusējs, savukārt mantojuma līgums – divpusējs darījums: to noslēdz iespējamā mantojuma atstājējs un iespējamā mantojuma saņēmējs. 

Lidija dzīvo laukos pavisam viena. Dēls, kur tie gadi, prom ārzemēs un par mammu neliekas ne zinis. Tikmēr krustmeita Alise, laba meitene, kopā ar vīru un bērniem no pilsētas atbrauc pie krustmātes vai ik brīvdienas: nomazgā mājiņai logus, nopļauj zāli, vīrs saskalda malku, bērni to sanes nojumē un sakrauj kā lego klučus. Juridiski Lidija un Alise ir svešas sievietes – Alises mamma un Lidija bija draudzenes, un tā viņa kļuva par krustmāti. Alisei krustmātes lauki dikti patīk – te viņa jūtas kā mājās jau kopš bērnības, un vīrs ik pa laikam iebiksta sānā: taču parunā ar krustmāti, lai viņa savu mājiņu noraksta tev… Alise nezina, kā ar krustmāti runāt un kā to īsti varētu izdarīt – norakstīt mājiņu. Pārdot? Uzdāvināt? Kā vēl? Tomēr reiz Lidija ierunājas pati: zini, krustmeit, neviens jau saules mūžu nedzīvo – kas ar šo mājiņu, zemi, ogulājiem un augļu kokiem notiks, kad manis vairs nebūs? Neba dēls atgriezīsies Latvijā! Ieaugs mājiņa džungļos, sašķiebsies kā pāraugusi baravika – jumti būs cauri un pagrabā lapsas atvērs bērnudārzu. Īsāk izsakoties: krustmāte Lidija ir izlēmusi, ka grib savu māju un zemi atvēlēt krustmeitai Alisei, bet ar vienu nosacījumu: lai pati drīkstētu te, savā mājiņā, dzīvot līdz pat mūža galam. Alise un Lidija apskaujas, sabučojas, abām šāds plāns patīk, tikai… neviena nezina, kā sakārtot dokumentus, lai viss būtu droši. Kāds līgums jāslēdz? Un ko iesākt, ja mirkli pēc Lidijas aiziešanas tai saulē ieradīsies viņas ārzemēs mītošais dēls un vienā mierā izmetīs Alisi no mājas? Ir jāmeklē labs jurista padoms! 

Māja svešiniekam? Padomājiet vēl un vēl!