Humorists Jānis Skutelis: Es meklēju palīdzību un tiku laukā
Humorists JĀNIS SKUTELIS atzīst – viņš īsti vairs nemāk runāt bez ironijas, humora vai sarkasma. Un nav jau nekāds noslēpums, ka par sarežģītām vai sāpīgām lietām vieglāk runāt caur joku. Jānis atklāj savu stāstu par attiecībām, bērniem un depresiju, un mazliet arī par paģirām…
Foto: Matīss Markovskis
Pieturzīmes
• Dzimis 1981. gada 15. augustā Dekšāres pagastā
• Filmējies filmās: Kino un mēs, Baltu ciltis.
• Darbojies Mēmajā šovā, ir viens no stand up iesācējiem Latvijā. Vada Pusnakts šovu septiņos ar Jāni Skuteli, uzņēmis LTV1 skatāmo seriālu Nopietni?!. Ir viens no aktieriem JRT izrādē Linda Vista.
• Nominācijas: Nacionālā kino balva Lielais Kristaps kategorijā Labākais aktierdarbs galvenajā lomā.
• Ir tēvs trim bērniem.
Nevari dzīvot tikai komēdijā un par sevi nedomāt. Kad tā komēdija beidzas, tev vairs nav ne prieka, ne kā cita.
Mūsu tikšanās sarunāta Kalnciema kvartāla vīnu veikalā nākamajā rītā pēc Lielā Kristapa pasniegšanas. Pa ceļam attopos, ka varbūt vajadzēja laikus piezvanīt un pārliecināties, vai mūsu noruna paliek spēkā. Zvanu. Neceļ. Nonākusi galamērķī, konstatēju – Jāņa vēl nav. Zvanu. Neceļ. Un tā reizes trīs. Gaidu desmit, piecpadsmit, divdesmit minūtes. Rakstu: «Labrīt, te Agnese Meiere no žurnāla IEVA un Kalnciema kvartāla. Vai jūs esat dzīvs? Mums 10.00 bija sarunāta tikšanās…» Klusums. Kad jau esmu gandrīz pie redakcijas, saņemu ziņu: «Labrīt! Te nu man būs jāatvainojas, Lielais Kristaps izrādījās tiešām liels un tiešām Kristaps. Dzīvs es esmu, un arī nepaplašinātu teikumu salikt spējīgs. Runājam?» Pirmdienas rīts jau tā nav viegls, bet pirmdienas rīts pēc Lielā Kristapa vēl jo grūtāks. Diemžēl pret paģirām nepalīdz ne kafija, ne melnā tēja, ne maza čarkiņa no žurnāla Klubs puišu krājumiem. Tāpēc mūsu sarunu ik pa laikam pārtrauc kāds vaids (Jāņa), bažīgs iestarpinājums (manējais) vai vienkārši mēms klusums.
– Uzzinot, ka dodos uz sarunu ar tevi, kāds cilvēks man teica: tas Skutelis šobrīd taču ir visur! Vakar vakarā arī Lielajā Kristapā.
– Viņa nebija šorīt desmitos Kalnciema kvartālā. Tā bija brīva vieta, jebkurš varēja atnākt. Aaa, paskaties, divpadsmit divpadsmit (rāda pulksteni), tas ir interesanti! Piedod, kāds bija jautājums?
– Lielais Kristaps…
– Tā ir filmu un kinoindustrijas apbalvošanas ceremonija. Es zinu, kas tas ir par pasākumu. Un nokļuvu es tur ar aiziešanas metodi. Starp citu, nākot šurp, par to drusciņ iedomājos. Man nebija variantu, kaut kas par to bija jāpadomā, jo vakar vakarā es nebiju uz domāšanu.
Kā es tur nokļuvu… Tātad 1981. gads, 15. augusts. Marta un Fricis Skuteļi priecīgi, jo viņiem piedzimis dēls. Man, starp citu, bērnībā vecāku vārdi nepatika, likās – viņi taču varēja sev paņemt foršākus. Dēlu viņi nosauc iespējami oriģinālākajā vārdā – Jānis. Un viss, un jāiet uz Lielā Kristapa ceremoniju.
