Gvido Lingas atraitne Evija Linga: Man visas brūces ir vaļā
«Man tagad ir grūtās un ļoti grūtās dienas,» saka leģendārās grupas LINGA izveidotāja un solista Gvido atraitne EVIJA LINGA. Viņa joprojām nespēj pieņemt faktu, ka Gvido vairs nav. Viss noticis tik negaidīti – liekas, ka Gvido ir tikai kaut kur izbraucis un drīz būs atkal mājās. Bet viņa vairs nav, un ir jādzīvo tālāk. Tieši ar šo domu vecākais dēls Svens spontāni radījis dziesmu – tā būs veltīta tētim.
Foto: Ieva Andersone. Stils: Alise Kraukle
Pieturzīmes
• 45 gadi.
• Mamma dēliem Svenam (18) un Danam (13).
• Latviešu valodas un literatūras skolotāja.
• Bibliotēkas vadītāja Mārupes Valsts ģimnāzijā.
• 22 gadus bija kopā ar Gvido Lingu. Kopdzīves laikā pavadīja vīru teju uz visiem viņa koncertiem.
Izgāju ārā, nokritu sniegā uz ceļiem un lūdzos, lai viņš nāk atpakaļ. Tas nav izstāstāms.
Ap durvīm lēkā divi mīlīgi mopši, kuri nemaz nemēģina izlikties par bargiem sargiem, bet grib, lai viņus samīļo. Evija tikko pārbraukusi mājās no darba Mārupes ģimnāzijā, kur viņa ir bibliotēkas vadītāja. Šodien ir ļoti grūti, viņa brīdina. Asaras varot izsprāgt jebkurā brīdī. Un tā arī notiek. To ir daudz, un Evija tur neko nevar padarīt. Pieskatīt mājiniekus atbraukusi Evijas mamma ar savu mopsi, tā ka nu jau pa māju saimnieko veseli trīs. Viens no mopšiem vienmēr staigājis pakaļ Gvido – uzskatījis tieši viņu par savu saimnieku. Nedēļu pirms Gvido aiziešanas suns nezin kādēļ izvēlējies pārvākties pie dēla Svena. Laikam ko jutis, spriež mājinieki. Mājā ir kluss, neskan mūzika, vien mopši ik pa laikam bariņā aizdrāžas garām kā vējš. Tajos mirkļos Evija pasmaida. Sarunas beigās mūsu sarunai uz brīdi pievienojas arī vecākais dēls Svens.
– Vienā no savām dziesmām Gvido dziedāja: «Skumjas izgaisīs, un vieglāk paliks rīt.» Šie vārdi Gvido faniem jau daudzus gadus noteikti bijuši mierinājums dažādās situācijās. Vai tie palīdz arī jums?
– Gan man ir viena no mīļākajām viņa dziesmām, bet tagad nespēju to paklausīties. Visi man saka: ir vajadzīgs laiks. Droši vien, bet man visas brūces ir vaļā. Darbā datorā man ir daudz bilžu, šodien tās skatījos – nevajadzēja to darīt. Pirmo nedēļu es Gvido neredzēju sapņos, tagad redzu gandrīz katru nakti. Kaut kādas sadzīviskas ainas… Naktīs nevaru pagulēt. Joprojām ir sajūta, ka viņš ir tikai kaut kur aizbraucis un kaut kad parādīsies, bet tad iekšēji saprotu – nebūs. Vairs nekad nebūs. Tas man vienkārši rauj sirdi ārā. Tagad mana mamma atbraukusi, tad vismaz tie vakari ir tādi… Arī abi dēli visu laiku mani mierina, vakaros salienam visi trīs gultā, un tad man vieglāk iemigt. Bet naktī mostos augšā un atkal esmu viena, atkal nevaru gulēt. Visas tās formalitātes šobrīd arī atņem spēku – viss bija uz Gvido vārda, tas viss tagad jākārto.
– Tas varbūt palīdz noturēties kaut kādā realitātē.
