Gleznotāja Krastiņa: Gribu būt Sandra arī tad, kad man būs deviņdesmit gadu

– Mūsu saruna notiek jūsu darbnīcā, kur visapkārt daudz jaunu skiču, kas tapušas Ukrainas kara iespaidā. Vai pašreizējo pasaules notikumu kontekstā daudz domājat par to, cik ārkārtīgi trausla ir mūsu brīvība?
– Mūsu paaudzē karš Ukrainā atbalsojas ļoti personiski. Kopš sācies karš, pirmais, ko daru katru rītu, – paskatos telefonā, kas notiek. Un katru dienu nāku uz darbnīcu. Darbnīca man palīdz saprast dzīvi. Gleznošana ir fiziska nodarbe, tā palīdz tikt ar sevi galā, jo ir diezgan bailīgi vienkārši tīksminoši šausmināties. Sēdi dīvānā, čībās, ēd konfektes un šausminies par pasaules ziņām. No tā jātiek vaļā, jo pasaule katru dienu piedāvā arvien jaunus seriālus, arvien šausmīgākus… Mēs ikdienā skaldām matus par nez ko, cits uz citu apvainojamies, bet, nostājoties lielāku problēmu priekšā, ir jāsakārto prioritātes, un, ja būs jautājums par Latvijas brīvību – mēs būsim vienoti, jo pieredze mums ir. Tas ir spēcinoši. 

 Ja ar mākslu nevari sevi uzturēt, tad ej strādāt normālu darbu.

Tas ir cilvēka dabā – pastāvēt par savu godu! Bet kas ir mūsu gods, mūsu patība? Savā veidā arī mūsu zeme. Kad domāju par Latviju, nenolieku sevi ārpusē – lūk, Latvija un, lūk, es, kaut kur blakus. Esmu iekšā visā, kas ar Latviju notiek. Un, ja domāju par sevi, man sevī ne viss patīk, ir lietas, kam man nav spēka vai slinkums ko mainīt, vai nepadodas. Tieši tāpat uztveru Latviju – saprotu, ka Latvijai ne viss padodas, bet labums ir tajā, ka valsts nav tikai viena cilvēka gribēšana, bet mūsu visu kopums.

– Esat teikusi, ka jums ļoti nepatīk, ja cilvēkiem nav pašapziņas.
– Jā, un to cilvēkiem nodara totalitāras varas – biedē, atņem pašapziņu. Mums ir demokrātija, brīvība, par daudz ko sūdzamies, bet tas nozīmē – skaļi sakām to, kas mums nepatīk. Padomju laikā tas nebija iespējams. Liekas, mazgājam netīro veļu, bet, ja paskatāmies no otras puses, – ko domājam, to arī runājam. Izņemot politiķus. Kas kaitina, jo to gan var redzēt, ka cilvēks domā vienu, bet runā ko citu. Un tas ir aizvainojoši un biedējoši. Biedējoši tādēļ, ka sabiedrība, redzot, ka politiķi melo, viņu teiktajā neklausās vispār, un politiķi šiverē, kā grib. Reizēm esmu domājusi – ja sanāktu kopā maizes cepēji un nevis runātu par to, kā labāk izcept maizi, bet bīdītu katrs savas intereses, nekāda maize vispār neizceptos. Partiju intereses ir sadzīviskas, nevis profesionālas. Ticu, ka lielo mērķi neesam pazaudējuši, bet, ja tomēr esam pazaudējuši, tad izšķīdīsim.

– Kas ir jūsu lielais mērķis?
– Nodzīvot dzīvi tā, lai nav kauns par sevi. Katram cilvēkam taču ir izveidojies goda kodekss, ko pārkāpjot sākas degradācija. 

– Atmodas laikā radošā inteliģence bija viens no katalizatoriem pārmaiņām sabiedrībā. Kāda šodien ir mākslinieku loma un vieta?
– Mākslas situācija ir mainījusies. Latvijā ir pilnīgi nepareiza nostādne, ka kultūra ir tērējošs lielums, kam visu laiku no valsts puses ir jādod un jādod. Tā nav, jo, ja sarēķina visu kopā, kultūras izpausmes piesaista dažādu veidu biznesus, cilvēku apriti. Cilvēka nodarbošanās ar mākslu, rakstniecību, tiek definēta kā īpatnība, kaprīze, ar ko viņš nevar sevi uzturēt, bet ir tik spītīgs un slims, ka tomēr grib ar to nodarboties.