Geštaltterapeite Uva Segliņa: Nedomāt par to, kā nav, bet iedziļināties tajā, kas ir
Laikam gan UVA SEGLIŅA šobrīd Latvijā ir vienīgā aktrise, kura ir arī geštaltterapeite. Vai arī otrādi – vienīgā terapeite, kura ir aktrise. Vēl mums, protams, ir Diāna Zande ar neaizmirstamo Lāsmiņas tēlu, taču viņa kino vairs nefilmējas. Toties Uvas kinobiogrāfija ir visai gara – sākot ar filmu Kad bremzes netur, tad Cilvēka bērns, Zītaru dzimta, Valsis mūža garumā, Likteņa līdumnieki…
Foto: Matīss Markovskis. Stils un grims: Ginta Vītola
Patiesībā man tā filma bija diezgan traumatiska, jo man tur vajadzēja bučoties, bet es to vēl nekad dzīvē nebiju darījusi un nemācēju.
– Filmā Emīlija. Preses karaliene tu esi Emīlijas vecākā māsa – Minna Tusnelda Simsone. Dziedājusi teātrī dramatisko soprānu, sapņojusi būt slavena aktrise, taču sapnis īsti nav piepildījies. Kā rakstīts filmas relīzē – cilvēks, kurā atspoguļojas visas ģimenes un tā laika traģiskums.
– Šajā filmēšanā es nokļuvu, pateicoties aktieru atlases vadītājai Mārai Liniņai, jo abi jaunie režisori (lai gan kādi vairs jauni!) ar mani nebija strādājuši, mani pat īsti nezināja. Viņus nopirka tas, ka es varu arī dziedāt. Neesmu nekāda profesionāle, bet balss man ir. Un tad es sāku lasīt scenāriju… Lasu vienā vietā – Minna nelien no gultas ārā jau veselu dienu… Bet tad atkal – uzvedas ļoti aktīvi, ik pa brīdim iedziedas… Tā, tā – domāju. Kaut kas man kā terapeitei diezgan pazīstams – vai tikai neizskatās pēc bipolārajiem traucējumiem… Bet nu tie, protams, ir pieņēmumi, un es arī necentrējos tikai uz viņas psihisko veselību.
Es sāku ar savu tēlu dzīvoties un to analizēt, un režisori man ļāva piedāvāt savas versijas. Dažreiz mani arī apstādināja, ja likās par traku. Par reālo Minnu jau ir ļoti skopas ziņas, bet biju izlasījusi, ka viņas gredzens bija tā laika Jaunā Rīgas teātra aktieriem tāda kā ceļojošā balva. Katrā ziņā viņa gribēja būt slavena aktrise, meklēja savu vietu. Jaunākajai māsai Annijai šajā ziņā veicās labāk… Es centos uzķert viņas diezgan traģisko likteni. Ģimenē agri nomira tēvs, mātes stiprums aizvietoja tēva prombūtni, un ģimenes sistēma tur bija izveidojusies ļoti stipra, taču mātei droši vien nebija laika ne sirsnībai, ne mīļumam.
