Gandrīz atklāta intervija ar Jurģi Liepnieku: Dzīve ir riktīga maita
Viņš var patikt. Var nepatikt. Pat ļoti. Bet JURĢA LIEPNIEKA vārds neapšaubāmi ir zīmols pats par sevi. Šobrīd viņa zīmolam aizvien ciešāk pieslēdzas arī nozīme – rakstnieks.
Foto: Lauma Kalniņa
Jurģa Liepnieka pirmais romāns Nāve – tās nav beigas, kas tapa kopā ar Nilu Saksu, tūdaļ iznāks Lietuvā, mazliet vēlāk arī Igaunijā. Otrais, patstāvīgi rakstītais, ir nobāzts atvilktnē uz pārstrādāšanu, bet trešais jau šogad parādīsies Latvijas grāmatnīcās.
Lai cik sūdīga būtu šī dzīve, nāve un novecošana tomēr mums visiem tīri intuitīvi šķiet kaut kas nepareizs un negatīvs.
– Es īsti nezinu, kā jūs pieteikt. Sabiedrisko attiecību speciālists?
– Jā, tā es parasti par sevi saku. =Bet, tā kā pēdējos septiņus gadus viss mans brīvais laiks, rūpes un uzmanība tiek veltīti rakstīšanai, patiesībā pašidentificējos kā rakstnieks. Visticamāk, jau šogad iznāks mans romāns Mans nabaga pirāts. Tas ir pabeigts, bet vēl dažādi iekšdarbi veicami. Esmu uzrakstījis un nolicis plauktā vēl divas grāmatas. Šī, trešā, ir tāda, ka var rādīt arī citiem.
– Mani uzreiz interesē redzēt tās divas, ko rādīt nevarot. Kas tās ir?
– Draugi mudināja (un man pašam likās, ka tā ir laba ideja) uzrakstīt par sabiedriskajām attiecībām, kam esmu veltījis 25 gadus. Un es tiešām uzrakstīju 300 lappušu manuskriptu, taču šis teksts neapmierina manus iekšējos kritērijus. Vēl ir viens romāns, pie kura, iespējams, atgriezīšos. Tā ka – jā, es par sevi domāju kā par rakstnieku.