FOTO: Zālīšu ģimenes lauku māja. Lēnas mīlestības stāsts

Mājas dosjē

• Laktēnu saimnieki Andris un Anete Zālīši, korgiju pāris – seniors Dadzis un ģimenes jaunpienācēja Klēra –, kā arī kaķene Amēlija, ilgdzīvotāja, un runcis Vilis, Daudziņam par godu.
• Abi ir saistīti ar veterinārmedicīnu, un ikdiena paiet izbraukumos uz tuvāku un tālāku apkārtni.
• Māja nonākusi ģimenes īpašumā 2007. gadā.
• Gadsimta vidū vasaras Laktēnos pavadīja saimnieka Andra radinieki, īpašums nopirkts sentimentālu apsvērumu dēļ. Sākumā kā vasaras māja, bet lēnām ievilkusi, un jau ceturto gadu ģimene šeit dzīvo visu cauru gadu.
• Laktēnu dzīvojamai mājai ir divi stāvi.
• Īpašums ir piecus hektārus liels, tajā ir četras ēkas un pagrabs. Viena ir dzīvojamā ēka, kūts-klēts, kas pārveidota par svinību vietu, klētiņā ir meitas Agneses ģimenes vasaras rezidence. Un pie ezera lejā ir no citurienes pārvesta pirtiņa.

Neatsverama sajūta ir dzīvot vietā, kuru pats savām rokām esi izglābis.

Laktēni atrodas ainaviskā vietā Vidzemē, netālu no Valmieras, un īpašumam patiešām ir paveicies, nonākot tagadējo saimnieku rokās. Laktēnu sētā katrai lietai ir stāsts, un saimnieki ir aizrautīgi stāstnieki. Arī stāsts par Andra un Anetes satikšanos ar īpašumu ir interesants. Varētu pat teikt, ka Laktēni un Zālīši ir atkalsatikušies. Pirms 14 gadiem, 2007. gadā, ģimene rīkojusi viesības, kurās draugi paziņojuši, ka nopirkuši īpašumu ar domu vēlāk to pārdot. Vārdu pa vārdam noskaidrojies, ka Laktēnu nosaukums ir Zālīšu ģimenei labi zināms un atmiņu stāstos dzirdēts – izrādās, šīs ir tās mājas, kur Andra mamma pavadījusi vasaras pie māsīcas.

Atmiņu stāstos tā bija liela, cēla ēka, gandrīz muiža. Andris arī atceras savu pirmo satikšanos ar Laktēniem, kas toreiz sabrucinājusi prātā uzceltās sapņu pilis: «Atbraucām šurp ar draugu, kurš bija šo īpašumu nopircis. Atceros, kā spīdēja saule un mēs bridām pa aizaugušu pļavu uz ezeru, viss slīka krūmos, un te bija tik daudz Kaukāza plūmīšu, ka ezeru caur tām nemaz neredzēja. Biju diezgan vīlies. Jo bērnībā mamma stāstīja, ka te ir kā muižā, te dzīvo zirgi un ir tik skaisti,» atceras Andris. Tomēr sentiments tāpat bija stiprāks par racionalitāti, un māja galu galā nonāca Andra īpašumā. 

Mājas likteņa līkloči

Varētu teikt, ka šai mājai ir paveicies ar zinātkāru un vēsturi pētīt gribošu saimnieku. Andrim ir daudz stāstu un leģendu par šo vietu, un Anete smej, ka te ar vienu žurnāla rakstu nepietiks. Lai izzinātu vietas vēsturi, Andris daudz ciemojies pie mammas māsīcas Ārijas, kurai no Laktēniem saglabājušās spilgtas atmiņas. Arī no kaimiņienes uzzinājis daudz par šo vietu. «Vēsturiski te dzīvoja liela ģimene Veisi, un tad Veiss Vainižos apņēma sievu, kas bija mana onkuļa sievas māsa. Kad Veiss nomira, lielā saimniecība palika bez vīrieša, un manas vecāsmammas brālis Jānis ar sievu un meitu Āriju atnāca šeit aiz izmisuma, jo nebija neviena cita, kas Laktēnos varētu saimniekot. Un tā mana mamma, kurai jaunais saimnieks Jānis bija onkulis, pa vasarām te brauca dzīvot un strādāt,» sarežģītos radu rakstus šķetina Andris. Kad Ārija jau bija pieaugusi un dzīvoja Rīgā, 1964. gadā ģimene šo māju pārdeva. Iemesls šodienas cilvēkam neizprotams – lai arī šobrīd māja ir pārsimt metru no ērtās Rīgas–Valmieras šosejas, tolaik īpašums atradās kārtīgā nomalē, ļoti neizdevīgā vietā, kur ceļš līdz pilsētai veda rinķī apkārt. Un šoseju izbūvēja vien 1975. gadā. Tagad, protams, īpašuma pievienotā vērtība ir ērtā atrašanās tik tuvu Valmierai un vien stundas brauciena attālumā no Rīgas.

Sākumā pa vasarām

Pirms likteņa piespēlētās iespējas iegādāties šo īpašumu Andrim un Anetei nemaz neesot bijis nopietnas domas par dzīvi laukos.