FOTO: Senlatviešu viensēta villu rajonā. Ciemos pie dokumentālista Ivara Zviedra
Ierodoties norādītajā adresē, paveras neierasts skats – Pierīgai piegulošajā Jaunciemā, kādreizējā dāču rajonā, starp augstām villām un necilām dārza mājiņām priežu meža malā stāv senatnīga latviešu viensēta. Skanīgu suņu reju pavadītus, mājas saimnieks – kinorežisors IVARS ZVIEDRIS – mūs aicina iekšā.
Foto: Andrejs Nikiforovs
Mājas dosjē
• Saimnieks – kinorežisors Ivars Zviedris. Mājā dzīvo kopā ar savām meitām.
• Pirms piecpadsmit gadiem trīs guļbūves ēkas tika pārvestas no Latgales pierobežas un no jauna uzstādītas Jaunciemā. Divas ēkas šobrīd tiek izmantotas kā dzīvojamās mājas, trešajā ierīkota pirts.
• Ēkas stāv uz lentveida pamatiem. Visām mainīts pirmais vainags, liktas jaunas jumta konstrukcijas. Jumti, lai labāk turētu siltumu, papildināti ar ekovati un pārsegti ar lubiņām. Spraugas starp baļķiem aizbāztas ar sūnām. Mājās ieliktas jaunas koka grīdas un logi.
• No jauna sētā radīta neliela koka ēka, kas kalpo par Ivara ofisu.
• 2008. gadā objekts tika pieteikts biedrības Zaļās mājas rīkotajā koka arhitektūras konkursā par labāko atjaunoto būvi.
Mājas nojauca, un detaļas sanumurētas atveda divas lielās malkas fūres.
«Sākumā gribēju ko pavisam pretēju – ļoti modernu skandināvu tipa māju. Pētīju, pētīju līdz nonācu pie domas, ka man tas vispār nav interesanti. Un iebraucu otrā grāvī – taisīšu tik zaļi, cik vien var,» savas mājas izvēles pirmsākumus atceras Ivars Zviedris. «Sapratu, ka vēlos iedot vecai mājai jaunu dzīvi. Kopā ar draugu braukājām pa Latviju, meklējot vecas guļbūves, līdz nonācām pašā Krievijas pierobežā – Borisovā,» stāsta Ivars. Pa abiem nopirkuši septiņas vecas guļbūves ēkas, katram tika trīs, taču atlikusī izmantota māju atjaunošanā un interjerā. «Mājas nojauca, un detaļas sanumurētas atveda divas lielās malkas fūres. Te kaimiņos tāds žīdiņš dzīvo, viņš, to redzot, jautāja – tu ko, malku man atvedi?» smejot atceras saimnieks.
«Ar guļbūvi, ja to grib pārvietot, ir tā – ātri jānojauc un pēc tam ātri jāsaliek atpakaļ. Ja ilgi tur izjauktu, baļķi sāk griezties,» skaidro saimnieks. Jūtams, ka viņš pazīst drēbi. «Ulmaņlaikos skolās bija dažādas praktiskas mācības, piemēram, kā malku žāvēt, kā guļbūvi būvēt. Daudz lasot tādas grāmatas, sasmēlos sauli, lai mani neviens nevarētu apmuļķot. Vispirms vīri uztaisīja pirtiņu, mēneša laikā salika kopā arī pārējās mājas. Pagaidīju pusgadu, lai viss sasēžas, un liku iekšā logus. Te nav taisītas nekādas šķirbas rezervei,» viņš skaidro, atzīstot, ka viens no argumentiem, kāpēc gribējis vecu guļbūvi, ir tas, ka ar jaunu jārēķinās – ar laiku tā sēdīsies.
Vecākā un arī šarmantākā no ēkām celta pagājušā gadsimta sākumā un bijusi turīgu cilvēku māja. Atjaunošanas laikā tā veco bēniņu vietā ieguvusi otro stāvu. «Senajiem latviešiem jau otrā stāva nebija – arī šai tas kalpoja par noliktavu, kur stāvēja zārks,» stāsta Ivars. Tagad tajā ir trīs istabas, kas atvēlētas meitām. Otru dzīvojamo māju, kas pirmo reizi celta padomju laikos, sākotnēji Ivars atjaunojis ar domu, ka tajā dzīvos viņa mamma. «Biju domājis, ka te dzīvosim trīs paaudzes, taču beigās mamma ietiepās un palika dzīvot savās mājās Rūjienā. Tā mums palika divas dzīvojamās mājas.» Šī māja ar plaši stiklotu istabu savienota ar mazāku guļbaļķu ēku. Tajā iekārtota pirts – būtiska Ivara ikdienas sastāvdaļa –, taču iepriekšējiem saimniekiem esot kalpojusi kā lopu virtuve.
