FOTO: Māja pie jūras Sārnatē – lauku gaiss un jūras svaigums
Mūsu dižjūras krastā Kurzemē ir tāda vieta Sārnate – skarbi skaista, kā jau piejūras ciemi mēdz būt. Mazliet dziļāk iekšzemē, bet pietiekami tuvu jūrai, lai kārtīgi justu tās vējus, Vītolu mājās jau 17 gadu saimnieko radošais direktors VOLDEMĀRS DŪDUMS un māksliniece KRISTĪNE ABIKA. Viņu mājvietas eksterjeram un interjeram savu māksliniecisko roku pielikusi arī slavena arhitekte – jūra.
Foto: Ieva Andersone
Mājas dosjē
• Atrodas Sārnatē, uzbūvēta no jauna sešu gadu laikā.
• Saimnieki Voldemārs Dūdums un Kristīne Abika.
• Namiņam ir veco dakstiņu jumts, un būvniecībā izmantoti jau reiz lietojumā bijuši koka baļķi un dēļi, tāpat arī citi materiāli un lietas – vecie radiatori, krāni, izlietnes u.c.
• Voldemārs uzskata, ka svarīgi ir paļauties un uzticēties meistariem, nevis nemitīgi viņus kontrolēt: «Kontrole nerada patikšanu strādāt. Ja, tikko iepazīstoties, skaties uz meistaru kā krāpnieku, diez kas labs nav gaidāms.»
No nedēļas nogales līdz pavisam
«Pirms gadiem divdesmit pieciem mani vecāki sāka meklēt, kur šajā pusē varētu iegādāties mājas. Tolaik mēs dzīvojām pie Juglas ezera Rīgā, vecāki bija vieni no čaklākajiem padomju laika tulpju audzētājiem, mums bija māja un zeme, pēc tam mamma vēl sāka audzēt kazas… līdz platības kļuva par maz. Vecāki meklēja šajā apkaimē, jo vēlējās jūras tuvumu un Kurzemes maigās ziemas. Un atrada! Mēs ar māsu un brāli, protams, braukājām ciemos un ar laiku sākām paši skatīties te apkārt, ko varētu iegādāties. Ap 2003. gadu nopirkām Vītolu mājas,» stāsta Voldemārs.
Sākot pastāvīgi dzīvot pie jūras, kļūst citādi. Mēs vairs neejam uz jūru sauļoties, bet gan meklēt jūras izskalotās trofejas.
Sākumā braukuši uz lauku māju tikai nedēļas nogalēs, tad jau trīs un četras dienas nedēļā, līdz kamēr jau tikai vienu vai divas dienas uz Rīgu. Nu jau četrus gadus Voldemārs ir pārcēlies uz Sārnati. «Man arī darbs ir tāds, ka varu atļauties strādāt no jebkuras vietas, – strādāju datorā un labāk to daru Sārnatē, nevis Rīgā. Vispār savas dzīves desmito daļu, ja ne vairāk, esmu nodzīvojis ārzemēs, lielpilsētās – Londonā, Ņujorkā, Hamburgā, Madridē… Un, negribu nevienu aizvainot, bet Rīga uz šī fona ir vienkārši province, kur par dzīvojamo platību nez kādēļ ir jāmaksā Londonas vai Ņujorkas cenas. Kā vārdā? Šeit, laukos, ir daudz labāk un nav jāuzdod sev šādi jautājumi.»
