FOTO: Galdnieka Roberta Neilanda īpašums Dzērbenē, kur var saskaitīt astoņus jumtus

Mājas dosjē

• Īpašums ar pāris pussabrukušām būvēm iegādāts 2015. gadā. Šobrīd te atrodas septiņas dažādu funkciju ēkas, ieskaitot brīvdienu māju, pirti, darbnīcu, vairākus šķūņus un jēru nojumi.
• Atrodas Dzērbenē, 3 kilometrus no centra, nomalē pie meža, toties līdz vārtiem ved asfaltēts ceļš, kas pārsimt metru tālāk izbeidzas.
• Saimnieki – galdnieks Roberts Neilands ar sievu Elīnu un bērniem Kristoferu un Teodoru.
• Dažu minūšu attālumā no īpašuma atrodas astotais jumts – ģimenes ziemas māja jeb pašu izremontēts un atjaunots mājoklis bijušajā vairāk nekā simt gadu vecajā Dzērbenes dzelzceļa stacijā. Te ģimene mitinās aukstajā laikā.

Gandrīz golfa laukums

«Man ciemos bija atbraucis draugs francūzis. Visu apskatīja un teica: vecīt, tev te ir perfekts golfa laukums! Vienai bedrītei,» smejas Roberts. Te patiešām ir plaša teritorija ar interesantu reljefu, nogāzēm, dīķi, mežiņu, pašu stādītu jaunaudzi un pļavām.

Uz terases, fonā skanot U2 vai Led Zeppelin, var dzert vīnu, uz rupjmaizes ēst pašu audzētos tomātus un pļavā vērot kaimiņu govi.

«Slaveno 10 000 soļu programmu mums pa dienu nav grūti nostaigāt, patiesībā sanāk pat vairāk. Taču sākumā, kad meklēju apkārtnē īpašumu pirkšanai, jo gribējās lauku māju, tieši reljefs man iepatikās visvairāk. Kalniņā, kur kādreiz būs galvenā dzīvojamā māja, ir 206 metri virs jūras līmeņa,» stāsta saimnieks. Kaut arī piecu gadu laikā jau daudz kas izdarīts, ieceres Robertam ir vēl lielākas. «Mums ir daudz spožu plānu, un plānot jau var, bet beigās dzīve tāpat visu saliek pa savam,» saka Roberts. Tā arī noticis ar pārcelšanos uz laukiem.

Māju Roberts meklējis gleznainajā Vidzemes augstienē un tās apkārtnē, līdz sludinājumu portālā atradis šo īpašumu. Sākumā nojaukuši neglābjami mitruma un laikazoba sabojāto dzīvojamās mājas guļbūvi, uzbūvējuši lielo šķūni – jo laukos vienmēr vajag vietu, kur nolikt štrumentus, zāles pļāvēju un tamlīdzīgas lietas – un pirti, pēc tam nelielo un stilīgo brīvdienu māju, ko paši sauc par Meža māju. Ar domu, lai ir, kur vasarā padzīvot, kamēr top lielā dzīvojamā māja. Tā trīs gadus dzīvojušies, līdz negaidot pārcēlušies uz dzīvi Dzērbenē pavisam. «Tā bija sievas Elīnas iniciatīva. Es Rīgā pavadīju 20 gadu, viņa pati ir dzimusi un augusi rīdziniece, bet pagājušā gada rudenī sieva pēkšņi saka: «Varbūt beidzam Rīgā dzīvot?» Iepriekš man Rīgā bija galdniecība, bet ap to laiku tā jau bija izbeigusies, tādēļ vairs nejutos piesaistīts galvaspilsētai, mazākos apjomos varu strādāt arī šeit. Arī sieva saprata, ka ar darbu var tikt galā attālināti. Tagad uz Rīgu braucam reizi vai pāris reižu nedēļā.»

Meža māja

Galvenā dzīve siltajā laikā Neilandiem notiek tā sauktajā Meža mājā, kas tika uzcelta 2017. gadā, – nelielā, stilīgā namiņā. Tam  ir skārda jumts, kas pāriet efektīgā sienu apšuvumā, liels panorāmas logs un terase, uz kuras, fonā no labas skaņu aparatūras skanot U2 vai Led Zeppelin, dzert vīnu, uz rupjmaizes ēst pašu audzētos tomātus un pļavā vērot kaimiņu govi. Absolūts čiliņš – pārbaudījām. Mājas autors un izpildītājs ir pats Roberts, jo galdniecība un kokdarbi nav tikai viņa nodarbošanās, tas ir arī dzīvesveids. Savukārt kokmateriāli gan mājai, gan daļai interjera nāk no vecmāmiņas meža – patīkams bonuss, kas silda sirdi. «Mājas stikloto fasādi apzināti novietoju pret ziemeļiem, lai telpa vasarā nepiekarst tā, ka nav, kur likties. Tik nelielā mājoklī tas ir būtiski, bet daudziem neienāk prātā,» Roberts stāsta. Mājā ir visas labierīcības, tā ir nosiltināta un piemērota dzīvošanai arī ziemā, taču ar diviem maziem bērniem 25 kvadrātmetri esot liels izaicinājums. Tāpēc pagājušajā rudenī, kad tika pieņemts lēmums pārvākties uz Dzērbeni pavisam, ziemas periodam vajadzēja atrast citu dzīvesvietu. «Siltajā laikā jau mājā tikai pārguļ, it īpaši, ja ir tik plaša teritorija, kā mums, bet ziemā kļūst par šauru,» paskaidro Roberts. 

Stacijas priekšnieka dzīvoklis

Sākumā meklējuši iespēju kaut ko īrēt Cēsīs. Bet izrādās – tur īres cenas esot tuvu Rīgas, turklāt piedāvājums nav nekāds spožais. «Pirms pāris gadiem biju izsolē nopircis dzīvokli dažus simtus metru no Meža mājas – bijušajā Dzērbenes dzelzceļa stacijā. Tādas pamestas godības vidū. Nopirku tāpat, bez lieliem tālejošiem plāniem. Katrā ziņā man ne prātā nenāca, ka mēs paši tajā dzīvosim. Bet, kā jau teicu, dzīve visu saliek pa savam. Kad sapratu, ka variantu nav, paskatījos uz dzīvokli no cita skatupunkta un ķēros pie darba.»

Dzīvoklim, kur savulaik dzīvojis liels askētisma piekritējs stacijas priekšnieks, ir pamatīga vēsture. Dzelzceļš Dzērbenē tika uzbūvēts 1917. gadā armijas vajadzībām, vēlāk – 1926. gadā – uzcēla arī stacijas ēku. Taču 1944. gadā, vāciešiem atkāpjoties, tā tika uzspridzināta. Tad stacijai pielāgoja bijušo armijas baraku ēku, kura kalpoja par staciju līdz pat 1998. gadam, kad dzelzceļa līnija šeit tika likvidēta. Šobrīd mājai ir 103 gadi. «Dzīvoklis bija nolietots līdz kliņķim, grīdas izpuvušas, krāsns sabrukusi. Ar vietējiem palīgiem visu izmēzu, divus mēnešus remontējām, līdz pagājušā gada decembrī ievācāmies. 

Mājai jānāk viegli, nevajag plēsties ar zobiem un nagiem. Gan jau tā atnāks.

Pavisam ēkā ir četri dzīvokļi, manai kaimiņienei joprojām ir pat kases lodziņš,» smejoties stāsta Roberts. «Savam galam noplēsām padomju laikos uzlikto biezo, gludo šīferi, ar kuru māja bija apšūta pret vēju – apakšā atklājās krāsoti dēļi. Nokrāsojām tos tādā pašā ķieģeļsarkanā krāsā, kā bijis agrāk. Atjaunoju arī dekoratīvos kokgriezumus un stacijas nosaukumu – burti ir precīzi tādi paši, tāds lauku jūgendstils.» Savukārt apkurei Roberts izvēlējies mazāk populāru risinājumu – granulu centrālapkures kamīnu, kas uzstādīts virtuvē, bet apsilda visu aptuveni 50 kvadrātmetru lielo dzīvokli. «Ņēmu pašu mazāko modeli, kas paredzēts 100 kvadrātmetru apkurināšanai, un sūdzēties nevaru, lai arī māja ir veca guļbūve, kas slikti nosiltināta.» 

…un atnāk mieriņš

Dzīvoklī Roberts ar ģimeni plānojis pavadīt dažas ziemas – tādēļ arī te ir daudz demokrātisku risinājumu, piemēram, lamināta grīdas. Kad bērni sāks iet skolā, iespējams, ģimene pārcelsies uz Cēsīm, kur Elīnai pieder vēsturisks īpašums. «Taču Dzērbene manā galvā ir uz palikšanu. Varbūt kā brīvdienu mājas, varbūt vecumdienu vieta, kur ar mazbērniem futbolu uzraut. Un arī lielo, īsto dzīvojamo māju uzbūvēšu – Roberts saka, rādot mājas plānus un rasējumus. Tur savu roku pielicis arī Roberta tēvs arhitekts Vladimirs Neilands, tāpat brālim, arboristam Edgaram Neilandam, esot viedoklis, kā te visam jāizskatās, bet kopumā Roberts dara tā, kā izdomājis un pašam šķiet pareizāk. «Mājai jānāk viegli, nevajag plēsties ar zobiem un nagiem. Gan jau tā atnāks. Savukārt visiem, kas nolēmuši pārcelties uz laukiem, galvenais, ko iesaku – pirmās sakārtot praktiskās lietas, piemēram, lai ziemā būtu silts. Citādi var sanākt tāda uzlēkšana kā uz karstas pannas, un tad gribas mukt atpakaļ uz pilsētu.»

Pats Roberts lēmumu pārvākties uz laukiem noteikti nenožēlojot, uz Rīgu atpakaļ vairs nevelkot. «Ikdienā varbūt vairs nejūtam tādas priekšrocības kā svaigs gaiss, klusums, tas, ka lietas notiek vienkāršāk, jo esam jau pieraduši. Taču arī sadzīviski ir vieglāk. Protams, te vienmēr kaut kas jādara, jārosās, taču nav visu laiku kaut kāds ārējs spiediens. No kaimiņiem – no tās pašas govs, kas mums no terases redzama ganāmies, – ņemam pienu, sieru, biezpienu, ir arī lauku olas, taču kopumā vairāk iedraudzējušies esam ar citām ieceļotāju ģimenēm. Vietējie ir cita paaudze, tādi savrupāki. Un pat bērniem bērnudārzs te ir divreiz labāks nekā Rīgā: meža malā, turpat Gauja tek, viņi daudz iet staigāt, mazajam puikam par iešanu dārziņā vairs nav nekādu puņķu un asaru… Kopumā arī pašiem tāds mieriņš ir atnācis.»