FOTO: Arhitektes Evijas Sīles vecvectēva māja – vieta, kur justies piederīgam
Arhitekte EVIJA SĪLE saimnieko sava vecvectēva mājās Mazsalacā, sakot – nekur citur viņa neizjūt tik lielu piederības sajūtu kā šeit.
Foto: Andrejs Nikiforovs
Mājas dosjē
• Atrodas Mazsalacā, pabeigta 1937. gadā.
• Saimnieki – arhitekte Evija Sīle ar ģimeni.
• Ar šo vietu Evijai asociējas skaistākās bērnības atmiņas, te uzauguši arī viņas trīs un māsas seši bērni.
• Blakus mājai ir pirts, kurai «nekāda Turcija nestāv klāt».
• Mājā ar nolūku nav veiktas nekādas būtiskas pārbūves.
Dēls Georgs teica: ja man būtu dotas tikai divas dienas dzīvot, es tās gribētu nodzīvot šeit. Skriešus atskrietu…
«Mūsu, Kociņu, dzimta nāk no Mazsalacas. Mammas senči bija Skaņākalna iedzīvotāji. Krodziniekam Krišam Kociņam piedzima deviņi bērni, un devītais bija puika – Indriķis Kociņš, mans vecvectēvs. Viņš bija Mazsalacas pulksteņmeistars, kuram pilsētas centrā bija darbnīca. Acīmredzot ar pulksteņmeistarošanu gāja ļoti labi, jo 1927. gadā viņš par 200 latiem nopirka no Valtenberģu muižas zemes gabalu un 1937. gadā pabeidza būvēt māju. Neko ilgi viņš te nepadzīvoja, jo pēc diviem gadiem nomira, un māja palika tukša līdz pat Otrā pasaules kara beigām. Viņa meita, mana vecāmamma Alma Emīlija Kociņa apprecējās ar pusi no Rūjienas un aizgāja dzīvot pie viņa. Bet pāri Rūjienai gāja frontes līnija, un viņu māja nodega. Pāri palika tikai dārzā aprakta Singer šujmašīna un kara laikā iegūta vijole. Tā nu mana vecāmamma sasēdināja visus trīs savus bērnus pajūgā, paņēma vijoli, šujmašīnu un kopā ar savu vīru, manu vectēvu, ieradās sava tēva mājā. Pēc kara viņi visi mitinājās virtuvītē un vienā mazā istabiņā, jo pārējās istabās un bēniņos bija izmitināti bēgļi un radu bērni. Mazsalacā darbojās vidusskola, kur viņi varēja mācīties.
