Flirtēt ar gaisu. Pirmā intervija ar jauno aktrisi Martu Lovisu
Jaunā Rīgas teātra aktieru kurss tikko ir saņēmuši diplomus, līdz ar to ir kritis kursa vadītāja Alvja Hermaņa liegums jaunajiem aktieriem sniegt intervijas. Runājot ar Martu Lovisu, kurai šis ir pirmais uznāciens presē, man ir sajūta, ka šāds lēmums neļaut jaunajiem tērēties publiskos paziņojumos ir bijis ļoti labs un viņiem pašiem saudzējošs.
Foto: Sandija Nereta. Stils: Laila Trilopa
Šajā sarunā man ir bail Martai Lovisai nodarīt pāri, un man ļoti gribētos, lai arī pasaule un dzīve viņu vēl pasaudzē. Viņa atvērsies pati. Neplēsiet! Šī jaunā sieviete izskatās ļoti stipra, bet lapiņas vēl ir tik maigas un trauslas, ka mirkļiem viņa sabīstas pati no saviem vārdiem un emocionāli sarieš asaras. Ik pa laikam viņa saka divus teikumus: «To es vēl nezinu,» un «Bet – šo! – gan es zinu.» Sākums ir fantastiski daudzsološs.
Par to tad arī šī saruna: lietām, ko Marta Lovisa zina, un tēmām, ko par sevi vēl pēta.
Ja gribu būt labs cilvēks, tad nedrīkstu aprunāt citus, teikt nejaukas lietas. Reizēm jūtu, ka vārdi ir uz mēles, bet es tos apturu.
– Nesen noskatījos filmu Krilova metode, kurā bija arī daudz par tā dēvēto aktieru zelta kursu – Baiba Broka, Andris Keišs, Elīna Vāne, Indra Roga, Artūrs Skrastiņš, Vilis Daudziņš un citi izcili mūsdienu aktieri. Nojaušu, ka arī tavs kurss tāds būs.
– Man bail tik skaļi teikt – zelta kurss, bet, jā, arī man šķiet, ka ir sapulcējušies ļoti īpaši cilvēki. Katrā ir kas tāds, ko es gribētu sev. Labā nozīmē man drusku skauž. Viens ir spontānāks, cits vadās pēc sajūtām, vēl kāds – vairāk ar prātu. Ir kursabiedri, kuri ir tehniski spēcīgi, daži ir ļoti droši – mēģina, eksperimentē, uzdod kaudzi jautājumu, dziļi izpēta. Tas viss it kā ir par aktiermeistarību, bet īstenībā saslēdzas arī ar dzīvi. Es skatos uz viņiem, apbrīnoju un domāju, kas man no tā var noderēt.
– Cik tev ir gadu?
– Divdesmit četri.
– Sanāk, ka pirms šīm studijām tu pamācījies vēl ko citu?
– Nē, pabeidzu Franču liceju, un tad man bija gads brīvs.
– Daudzi vecāki par šādu sabata gada lēmumu drusku sajūk prātā no uztraukuma.
– Domāju, arī manējie drusku sajuka. (Smejas.) Bet, redz, viss nokārtojās labi.
– Tu gribēji atpūsties un izdomāt, ko vēlies darīt tālāk?
– Tā sanāca, jo uzreiz pēc vidusskolas es stājos aktieros – uz Valmieras kursu pie Indras Rogas – un netiku. Izkritu, šķiet, trešajā kārtā. Pirms tam biju domājusi arī par Sporta akadēmiju – fitnesa treneriem –, jo desmit gadus nopietni spēlēju basketbolu un manī ir sportiska enerģija, es to varētu darīt. Vēl apsvēru Kultūras akadēmiju un kultūras menedžmentu vai starptautiskās attiecības ar Franciju, jo zinu franču valodu. Bet tajā brīdī, kad es netiku aktieros, sapratu, ka tā būtu laika novilcināšana un izlikšanās, lai tikai piederētu kādai grupai.
