Feminisma pētniece Sāra Aharoni: Hipermilitarizācija ietekmēs sieviešu labklājību un nākotni
Baltkrievu rakstniece, Nobela prēmijas laureāte Svetlana Aļeksijeviča savulaik rakstīja, ka karam nav sievietes sejas. Tomēr karš smagi ietekmē un nereti pat sagrauj sieviešu dzīvi. SĀRA AHARONI, dzimtes studiju un feminisma pētniece no Ben Guriona Universitātes Izraēlā, uzskata, ka arī militāro konfliktu zonās sievietēm nevajadzētu iedalīt tikai pasīva upura lomu. Sievietēm te ir sakāms savs vārds, un tas ir jāsaka skaļi.
Foto: no Sāras Aharoni personiskā arhīva
Man šķiet, ka hipermilitarizācija diemžēl vispirms ietekmēs sieviešu labklājību un nākotni.
– Jūsu pētījumu lauks saistīts ar politiskajiem un militārajiem konfliktiem. Kā redzam, tie pasaulē nemazinās…
– Jā, pasaule piedzīvo diezgan nestabilu periodu globālās drošības ziņā – gan runājot par Ķīnas un Amerikas saspīlējumu, gan arī noteikti pievēršot uzmanību reģioniem. Kad skatos uz Vidējiem Austrumiem, no kurienes pati nāku, redzu ļoti interesantu notikumu attīstību. Rodas jauni reģionāli veidojumi. Piemēram, Abraham Accords, pirmā diplomātiskā vienošanās starp Izraēlu un Apvienotajiem Arābu Emirātiem, kas notika pirms gada, atver durvis reģionālai savienībai, kāda līdz šim nekad nav eksistējusi. No vienas puses, tā ir ļoti pozitīva pārmaiņa. Daļēji arī pateicoties savas ģimenes vēsturei, es ticu, ka Izraēla ir daļa no Tuvajiem Austrumiem un tai ir vairāk jāintegrējas reģionā. Taču arī uzskatu, ka šī reģionālā alianse ir daļa no globālā saspīlējuma. Irāna, Krievija un Ķīna – šīs valstis kļūst arvien draudīgākas, viss ved uz pieaugošu militarizāciju, un man kā feministei, kas interesējas par drošības jautājumiem, rodas jautājums: vai tiešām visus šos militāros izdevumus ir nepieciešams palielināt? Vai šie skaitļi ir līdzvērtīgi, piemēram, sabiedrības veselības veicināšanas tēriņiem? Man šķiet, ka hipermilitarizācija diemžēl vispirms ietekmēs sieviešu labklājību un nākotni. Tāpēc es ļoti jūtu līdzi sieviešu protesta kustībām, īpaši konfliktu zonās. Par laimi, sievietēm ir izvēle un iespēja iebilst. Jautājums, vai viņām izdosies. Situācija daudzviet ir sarežģīta.
– Mēs to redzam arī Afganistānā, kur Taliban kustība atņem sievietēm jau tā ne sevišķi lielās tiesības, viņām tiek liegtas arī izglītības iespējas.
– Jā, bet sievietes arī Afganistānā šobrīd mēģina saprast savus nākamos soļus. Nekad nevajag automātiski pieņemt, ka viņas ir tikai pasīvi upuri. Labāk pievērst uzmanību tam, ka viņas mēģina rīkoties.
