Farida Zaletilo: Rotko ir mūsu zelts un mūsu gāze
Šajā pavasarī, kad Rotko mākslas centram Daugavpilī aprit desmit darbības gadi, neviens vairs nav jāpārliecina par idejas izcilību un dzīvotspēju. Taču līdz centra atvēršanai pagāja piecpadsmit gadu, kuros ar neticamu izdomu, neatlaidību un sīkstumu par savu ieceri iemūžināt Rotko piemiņu cīnījās Farida Zaletilo.
Foto: Edijs Pālens, LETA
Tajā laikā vienas Rotko gleznas cena izsolēs pārsniedza Daugavpils gada budžetu.
Ar Pēterburgas apvārsni
Saviļņojuma asaras pavada mūsu sarunu, kurā atklājas lielās ieceres mazo solīšu maģija un pretošanās enerģija, kas rūdīta nenovīdības krustugunīs – Faridas ideja uzplauka, par spīti savējo neizpratnei, galvaspilsētas snobismam un noslēgtā profesionāļu loka arogancei. Kāpēc? «Mans īstais talants ir draudzēties,» atzīst pārdrošās ieceres autore un projekta īstenošanas dzinējspēks – trausla, bez personiskām ambīcijām, bet idejas vārdā spējīga caursist mūrus.
Farida pēc tautības ir tatāriete, kas Daugavpilī dzīvo jau pusgadsimtu – viņai bija divpadsmit gadu, kad uz šejieni atveda ģimenes apstākļi. «Te jau mājas bija radis mans vectētiņš. Viņa ģimene dzīvoja Gatčinā pie Ļeņingradas. Kara laikā to okupēja vācieši, kas turēja Ļeņingradas blokādi. 1943. gadā visus vietējos iedzīvotājus izveda uz spaidu darbiem Vācijā. Vectētiņa vilcienu pie Ilūkstes sabombardēja. Novembra aukstumā viņus vienkārši izmeta dubļainajos laukos. Vietējie zemnieki viņus pieņēma kā kalpus.
