Dzimtas detektīvs Linda Lielvārde: Mēs Latvijā gandrīz visi esam radinieki
Pēdējos gados arvien vairāk cilvēku Latvijā pievēršas savu dzimtas sakņu pētniecībai. Piemēram, Facebook grupā Dzimtas detektīvs spēkus apvienojuši jau 25 tūkstoši cilvēku. Sava loma šajā procesā ir arī pētniecei Lindai Lielvārdei. Sākusi ar pašas dzimtas koku, Linda vienotā kokā tagad saslēgusi datus jau par 150 tūkstošiem cilvēku un ir ceļā uz kopīga Latvijas lielkoka izveidošanu.
Foto: no personiskā arhīva
Mīklaini gadījumi, kad vispār nav skaidrs, kurā virzienā taustīties, ir tieši Lindas lauciņš.
Cilvēki Lindu Lielvārdi nereti uzmeklē tieši brīžos, kad dzimtas koka pētījumos atklājas pārāk daudz nezināmā, tāpēc rodas strupceļa sajūta un šķiet, ka visu līdz šim uzzināto pārklājusi juceklīga, dzimtas noslēpumiem caurausta informācija un pētījumos grūti virzīties uz priekšu. Mīklaini gadījumi, kad vispār nav skaidrs, kurā virzienā taustīties, ir tieši Lindas lauciņš. Šajā visā viņa ir jau piecpadsmit gadu – Lindas izveidotos kursus Dzimtas detektīvs apmeklējuši jau simtiem cilvēku, un tieši viņa arī izveidojusi grupu ar tādu pašu nosaukumu sociālajā tīklā Facebook, kas apvienojusi tūkstošiem interesentu un pētnieku. Tehnoloģiju attīstība un iespēja zīmēt dzimtas kokus digitāli, izmantot dažādas digitālās datubāzes, iespēja nodot DNS testus un arī tādējādi saslēgt dažādas dzimtas vienā zīmējumā – tas viss padarījis pētniecību par aizraujošu un visai efektīvu procesu.
Ar izpētīto ir jādalās
«Lielāka interese par pētniecību Latvijā parādījās deviņdesmitajos gados, kad savas identitātes un sakņu atgūšana kļuva ļoti aktuāla, daudziem šī interese bija saistīta arī ar iespēju atgūt nekustamos īpašumus. Sākumā aktīvāki bija ārzemju latvieši, kas caur pētniecību Latvijā meklēja kontaktus un pazaudētās ģimenes,» atceras Linda. «Ap 2000. gadu pētniecībā iestājās atslābums. Protams, par dzimtu jautājumu joprojām interesējās tādi dullīši pētnieki, muzeju darbinieki un arī tie, kuriem lielākā motivācija bija saglabāt piemiņu par kādu no aizgājējiem. Tā ir klasika – kad mūžībā aiziet kāds ļoti svarīgs cilvēks, rodas vēlme ķerties pie dzimtas koka pētniecības, tā radot aizgājējam tādu kā pieminekli.
