Dziedātāja Aija Vītoliņa: Man būtu ļoti gribējies mammas klātbūtni…
«Katram savs. Man tā ir mūzika. Kā bērnībā – droša vieta, kur paslēpties, pasapņot un pafantazēt,» savā mājaslapā ierakstījusi dziedātāja Aija Vītoliņa. Pēc sarunas ar viņu man šie vārdi iegūst citu skanējumu… Šī vasara Aijai ļoti darbīga – tik ļoti, ka jāpiespiež sevi no kādiem darbiem arī atteikties, lai paliktu laiks vēl arī vīram un vasarai.
Foto: Liene Pētersone. Stils: Agija Vismane
Laiks ir pagājis, bet joprojām nav viegli pieņemt, ka mammas vairs nav. Un nekad arī nebūs citādi.
– Vēl nav pat deviņi, bet mēs jau sēžam terasē, putni čivina… Esi agrais rīta putniņš?
– Laikam vairāk tomēr esmu, jo man patīk rosīties no rīta, kad enerģijas ir visvairāk. Patīk arī pagulēt, bet, ja ir darbi un lietas, kas jāizdara, tad vienkārši nespēju ilgi gulēt. Kādreiz, kad lasu par cilvēkiem, kuriem ir sava rīta rutīna un rituāli, domāju – cik tas ir brīnišķīgi! Mans vienīgais rituāls ir iedot kaķiem ēst. Citreiz izdodas arī brokastis pagatavot un pabrokastot, bet bieži gadās, ka skrienu pa galvu pa kaklu, kaut ko ķeru un grābju.
– Nujā – šovasar pirmā vasara bez aizliegumiem.
– Sajūta, ka notiek viss un vienlaikus. Cilvēki šobrīd dzīvo uz visiem divsimt procentiem, grib izballēties un visu pagūt nosvinēt līdz rudenim, līdz ar to sajūta ir tāda mazliet biedējoša. Šonedēļ no trešdienai līdz svētdienai man uzstāšanās ir viena pēc otras, kas protams, brīnišķīgi – man ir darbs un varu dziedāt. Bet ir arī mazliet izaicinoši pēc tāda nosacīti mierīga perioda uzņemt atkal tempu un ātrumu. Un vēl kas interesanti – tagad nekad īsti nevar zināt, kā publika reaģēs. Viss ir mazliet mainījies.
– Kādā ziņā?
– Sākumā, skatoties uz publiku, bija sajūta – cilvēki nevar saprast, kā tad tagad īsti koncertā jāuzvedas, ko drīkst, ko nedrīkst. Bet nu jau visi atslābuši – katrs bauda, kā grib un māk. Ir interesanti. Cilvēkiem vajag dzīvu mūziku, dzīvu priekšnesumu, un tas laikam nemainīsies nekad.
– Kāds ir tavs ceļš mūzikā?
– Lai gan mamma dziedāja valsts deju ansambļa Daile vokālajā grupā un tētis bija muzikologs un vadīja Filharmoniju, mūzikas skolā mani nesūtīja. Mums mājās bija klavieres, bet vecāki man noorganizēja vien kādas pāris klavierstundas. Viņi kaut kā visu laiku atlika malā manu muzikālo izglītošanu, ar domu – gan jau, kad paaugsies, vedīsim uz lielajiem koncertiem… Ceļu uz mūziku meklēju es pati un, paralēli darot visādas citas lietas, nonācu līdz tam, ka dziedāšana kļuva par manu profesiju. Lai gan par to man vienmēr ir bijuši kompleksi – man nav papīru, kas apliecinātu, ka esmu mācījusies mūziku. Jo īpaši to izjūtu, kad esmu kopā ar kolēģiem, kas pabeiguši Mūzikas akadēmiju. Bet es arī saprotu, ka es pati tā jūtos, ne viņi, tātad tā ir tikai mana problēma.
