Dziedātāja Aija Andrejeva: Ļoti, ļoti gribu savus bērnus. Bet… 1
Dziedātājai AIJAI ANDREJEVAI tikko palika 35 gadi. Daudzus no tiem viņa pavadījusi cīnoties. Ar sevi, apstākļiem un notikumiem. Bet Aija vairs negrib cīnīties, drīzāk noslēgt mieru. Ar sevi un pasauli. Lai atkal varētu dzirkstīt un mirdzēt. Un iepazīt (ne vairs iekarot) vēl kādu gabaliņu neapgūtas teritorijas. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē.
Foto: Aiga Rēdmane. Stils: Agija Vismane
Esmu pieradusi pie drāmas, un man šķiet – jābūt gatavībā, tūlīt man kāds uzbruks. Bet tā jau nav.
– Zinot, ka regulāri veic ierakstus dienasgrāmatā, pa ceļam prātoju – interesanti, ko tajā esi ierakstījusi savā dzimšanas dienā?
– Neko. Bijām laukos, aizbraucām turp svinēt manu dzimšanas dienu, un es aizmirsu paņemt līdzi savu dienasgrāmatu. Pirms pāris gadiem, kad man bija attiecību krīze, šķiršanās, rakstīju katru dienu. Naktī cēlos un pierakstīju sapņus, rakstīju, kā jūtos, ko domāju. Tas man bija kā rituāls. Kad ir drāma, rakstāmā nekad netrūkst. Bet, ja viss forši – ko tu rakstīsi? (Smejas.) Bijām lauku mājās, cepām desas, sautējām kāpostus, gājām pirtī, staigājām pa mežu. Bija tik skaists laiks, īsta ziema ar mīnus 23 grādu salu… Bet tik ļoti gribas būt uz skatuves! Ja tas nav iespējams, rodas tukšuma sajūta, brīžiem šķiet, ka mana dzīve beigusies, ka es vairs nekad nevarēšu dziedāt. Protams, mēģinu sevi pašiedvesmot, ka viss būs labi. Bet nav jau iedvesmas kaut ko darīt, jo nav konkrētu mērķu. Mērķis vienmēr bijis konkrēts koncerts. Bet kāda jēga gatavoties koncertam, par kuru nav zināms – tas būs vai ne? Kāda jēga gatavoties koncertam, kura nav? Diemžēl ne kursi, ne radošās nometnes, ne grāmatas nevar aizstāt gandarījumu, kuru dod darbs, ko mīli.
– Bet tu vismaz pamanījies uz divām nedēļām aizspurgt un izbaudīt zināmu brīvību no vīrusa. Džungļos.
– Oktobra beigās Facebook uzrakstīja mana paziņa Alīna Bojāre. Viņas vīrs Gundars esot traks ceļotājs un plānojot ceļojumu uz Peru. Vai es būtu gatava braukt ekspedīcijā? Tobrīd saslimstības skaitļi vēl nebija tik traki, un tomēr… Vaicāju, vai tas ir kāds joks. Nē, Peru esot vaļā, un braucienam neesot nekādu šķēršļu. Šķita – kā tad tā, visiem šobrīd ir tik slikti, bet es braukšu ceļojumā? Taču, kad aprunājos ar mājiniekiem, ar kolēģiem, visi kā viens teica: kamēr ir iespēja, mauc projām!
– Džungļos tu jau esi bijusi.
