Džezmenis Kristaps Vanadziņš: Vienīgais veids, kā mēs, vīrieši, iniciējamies, ir caur attiecību sāpēm
Ar džeza pianistu KRISTAPU VANADZIŅU tiekamies neilgi pirms viņa trio jaunās plates iznākšanas. Kristaps ir smalki jūtošs, kā pats saka – mazliet melanholisks, un tas neizbēgami caurvij viņa mūziku, kas, šķiet, nevis piestāv noteiktiem apstākļiem, gadalaikiem vai notikumiem, bet spoguļo dzīvi un cilvēku tajā. Spoguļo savu klausītāju.
Foto: Matīss Markovskis
Pieturzīmes
• 34 gadi.
• Viens no mūsdienu spilgtākajiem Latvijas džeza pianistiem.
• Kristapa Vanadziņa trio sastāvā muzicē izcili Latvijas džeza mākslinieki – sitaminstrumentālists Rūdolfs Dankfelds un kontrabasists Jānis Rubiks.
• Nupat Jersika Records paspārnē klajā nākusi trio jaunākā plate The Love Garden Has Overgrown, kur iekļauta gan pasaules mūzika, gan oriģināldarbi.
• Muzicējis kopā arī ar Donu, Daumantu Kalniņu, Lindu Leen, Mārtiņu Braunu, Raimondu Paulu, Gunāru Rozenbergu, Intaru Busuli, Raimondu Tigulu un citiem.
Tāpat kā notis traucē improvizēt, tāpat priekšā pateikts stāsts traucē fantazēt.
– Vēlos sākt ar tādu mazliet naivu jautājumu. Kā tas ir – radīt mūziku? Man tas vienmēr licies absolūti netverams process.
– Tā ir ļoti smalka lieta, un citreiz es pats to pat neapzinos. Reizēm tikai caur studentiem – man ir tāds savs bariņš, kam pasniedzu, – saprotu, kāds īsti ir šis komponēšanas ceļš. Man ir sava tehnika. Tā radās pirms vairākiem gadiem, kad kopā ar Busuli un Tigulu bijām Šrilankā. Es viesnīcā uz lapiņas sarakstīju visādus atslēgvārdus – apkārt novēroto. Atbraucot uz Rīgu, izvilku lapiņu un sāku komponēt. Un tā to daru līdz pat šai dienai – fiksēju mirkļus. Bet nu jau ar apzinātu kopsaucēju, konceptu.
Bet vispār laikam esmu tajā dzīves zonā, kur racionālais man vairs neliekas interesants. Man patīk mistērija, un caur to pie manis atnāk arī mūzika. Tikai jāļaujas. Šajā ziņā no mūzikas daudz esmu iemācījies arī dzīvē.
