Dvīņu kods. Vai tāds eksistē?
Mums patīk domāt, ka starp dvīņiem noteikti pastāv kāda fenomenāla saikne, kura ļauj šiem cilvēkiem vienam otru sajust un saprast dziļāk nekā vienkārši brāļiem un māsām, kas katrs piedzimis kā vienīgais bērns. Taču izrādās, arī dvīņu stāsti ir pavisam dažādi…
Foto: Shutterstock
AINA POIŠA,
ģimenes psihoterapeite
Kas šajās attiecībās ir citādi?
Apsveicami, ja jau bērnībā katrs no viņiem parāda spēcīgas personības iezīmes, uzdrīkstoties protestēt, teikt, ka negrib ģērbties vienādi, ka grib būt katrs pats par sevi.
«Bērna piedzimšana vienmēr ir brīnums, bet, ja piedzimst divi vai trīs vienlaikus, šis brīnums dubultojas vai pat trīskāršojas. Savukārt tas, kā veidosies dvīņu personības nākotnē, lielā mērā būs atkarīgs no vecāku spējas neraudzīties uz saviem bērniem tikai kā uz fenomenu, bet izprast un dot iespēju viņiem pakāpeniski piedzīvot atdalīšanos gan no vecāku, gan radinieku un sabiedrības pastiprinātās uzmanības. Protams, nevar noliegt, ka dvīņiem ir sava kopīga vēsture, kuru viņi ir piedzīvojuši rašanās procesā, esot visdrošākajā vietā uz Zemes – mammas vēderā. Tur veidojusies arī savstarpēja intimitāte, savā ziņā arī atkarības izjūta vienam no otra, no kā vēlāk izaug kājas tam, ko mēdzam dēvēt par šo īpašo, fenomenālo saikni starp dvīņiem. Jā, dvīņi – tā ir pirmā partnerība, kurā ir iespēja apgūt konkrētu emocionālo attiecību valodu kopīgā attiecību telpā, bet arī dvīņubrāļu vai dvīņumāsu dzīve visu mūžu nenorit paralēlās līnijās. Kopību spilgtāk izjūt līdz pusaudžu vecumam, tad beidzas latentais periods, kurā bērns ir ļoti atkarīgs no citiem, no piesaistes attiecībām, kas viņam dod drošības izjūtu. Pēc tam sākas tā dēvētie mācekļa gadi, kad arī dvīņi cenšas nostiprināt katrs savu individualitāti. Ne vienmēr šī atdalīšanās notiek tik pareizi kā pēc grāmatas, tādēļ apsveicami, ja jau bērnībā katrs no viņiem parāda spēcīgas personības iezīmes, uzdrīkstoties protestēt, teikt, ka negrib ģērbties vienādi, ka grib būt katrs pats par sevi. Ja šāds iekšējs spēks no dabas nav iedots, ir lielāks risks, ka savstarpēji atkarīgas attiecības starp dvīņiem turpinās ilgāk, arī pieaugušā vecumā, un tad būs grūtāk pieņemt arī savu vientulību, iemācīties pabūt vienam, neatkarīgam un izvēlēties otra cilvēka klātbūtni pēc vajadzības. Bet tieši šis ir ceļš uz veiksmīgākām attiecībām nākotnē, arī esot citādā partnerībā, ne tikai ar savu otru dvīni.»
